Izlasot iepriekšējā “Druvā” kolēģes Annas Kolas atziņas par viedokļiem, kurus varētu arī neizteikt, arī es pēdējās dienās aizdomājos par to negāciju vilni, kas veļas arvien negantāk pāri dažādiem notikumiem, akcijām, idejām, ierosinājumiem, pat vienkārši informatīviem ierakstiem sociālajos tīklos. Laikam Adventes pārdomu laiks un skaisti baltā ziemas pasaule šo kontrastu rada vēl pamanāmāku.
Nenoliegšu – arī es mēdzu paburkšķēt par dažādām nebūšanām, šodien ikdiena ir sarežģītāka nekā pirms neilga laika, tāpat ir tēmas, kuras uztveru jūtīgāk un tajās valdošo netaisnību izjūtu sāpīgāk. Neesmu gan no tiem, kas pie katras izdevības skaļi paudīs savu viedokli, lai gan apzinos, un to redzu arī avīzē, ir tēmas, par kurām ir jārunā, lai problēmai sāktu meklēt risinājumus. Tajā pašā laikā ļoti daudz negāciju un kritikas saņem arī tie, kuri dara. Kādam neiet pie sirds, ka tiek palīdzēts ukraiņiem, bet citiem nepatīk, ka palīdzam pašu tautiešiem – tā teikt, katram pašam tā zivs jāmāk noķert; vieniem traucē nenotīrītās ielas, bet citiem – notīrītās, kad nevar bērnu ar ragaviņām vizināt uz bērnudārzu. Paradoksāli.
Un tomēr man šķiet, ka pandēmijas laiks pavēra slūžas tādai nekontrolējamai kritikai. Ja kritizē, tad izmanto necenzētus vārdus, aizskar personiski, pārkāpjot visas pieklājības robežas. Kādreiz tādas nievas bija vairāk vērojamas anonīmos komentāros. Pandēmijas laikā emocionālo inteliģenci zaudēja daudzi vakcīnu un kovida noliedzēji un piekritēji. Tagad nereti cilvēks nekautrējas pārkāpt visas robežas arī tad, ja redzams viņa vārds un uzvārds. Manuprāt, arī tad, kad kritika ir pelnīta, tā nav jāizsaka tā, lai nolīdzinātu visu līdz ar zemi. Skolēniem un studentiem māca argumentēti diskutēt, bet jāatzīst, ka pieaugušajiem tas jāmācās tikpat lielā mērā.
Un vēl viena tendence, kas satrauc: kritizēšana bez satura, tā teikt, kritizēt pēc virsraksta, nezinot nemaz saturu. Viena no jaunajām autorēm, kas izdevusi grāmatu, atzīmējusi, ka visbiežāk par viņas grāmatu kritiski izsakās cilvēki, kas to nemaz nav lasījuši… Un tas lieliski ilustrē mūsdienu realitāti. Mēs esam informācijas pārbagātībā, bet nereti tā sastāv tikai no izlasītiem virsrakstiem, no konteksta izrautiem attēliem vai informācijas, kas apstiprina mūsu redzējumu, neradot iespēju kritiskajai domāšanai un analīzei.
Laiku pa laikam redakcijā diskutējam ar dažādu jomu speciālistiem, kā informāciju pasniegt cilvēkiem saprotami, jo speciālisti mēdz izteikties profesionālā valodā, sarežģīti. Tajā pašā laikā ir tik daudz viltus speciālistu, kuri ir gatavi pasniegt informāciju vilinoši, viegli uztverami, sensacionāli, un cilvēki labprāt tādu ziņu vai viedokli pieņem un uztver par patiesību. Tas ir viens no mūsdienu izaicinājumiem – informācijas pārbagātībā atšķirt pelavas no graudiem un kritikas jūrā atsijāt konstruktīvu kritiku no tādas, kas patiesību nav redzējusi.
Komentāri