Pirms 36 gadiem 26. aprīlī Ukrainā, Pripjatā, uzsprāga Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtā bloka kodolreaktors.
Šī kodolavārija kļuva par lielāko miera laika pasaulē līdz pat šim brīdim un par apstiprinājumu tam, ka meli, dezinformācija, agresija, nulles vērtība cilvēku dzīvībām ir padomju režīma neatņemama sastāvdaļa. Krievija ir Padomju Savienības mantiniece, tādēļ nepārsteidza, ka agrā 26. aprīļa rītā Zaporižjes AES pavisam nelielā augstumā pārlidoja divas Krievijas spārnotās raķetes Zaporižjes virzienā. Nedaudz vēlāk Zaporižjē atskanēja vairāki spēcīgi sprādzieni. Ir skaidrs, ka šīs raķetes kalpoja kā drauds par iespējamu jaunu kodolkatastrofu kaut vai tādēļ, ka ar Krievijas raķetēm nekad nevar zināt, kur un kad tās uzsprāgst. Turklāt Krievijas ārlietu ministrs atkal ir “bažījies” par to, ka kodolkarš ir iespējams. Ukraiņu programmā “Freedom” izskanēja ziņa (gan bez atsauces uz avotiem), ka aptauja Krievijā liecina: 40% aptaujāto atbalsta kodoltriecienu pa Ukrainu, bet 51% ir pret kodolieroču izmantošanu. Turklāt pēdējās dienās gan Krievijas, gan “neatkarīgās” Piedņestras teritorijās notikuši sprādzieni, ko Krievija nekavējās nosaukt par ukraiņu teroristu specoperācijām. Savukārt Piedņestra jau paziņojusi, ka gatavojas aizstāvībai pret ukraiņu nacistu uzbrukumiem, un paziņojumi ir ļoti līdzīgi “neatkarīgo Luhanskas un Doņeckas republiku” paziņojumiem pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Protams, tā visa var būt tikai biedēšana, jo maz ticams, ka Krievijai pietiek resursu, lai sāktu karot arī Moldovā. Iespējams, tas notiek, gaidot Krievijas “svēto datumu”, 9. maiju, lai mēģinātu izskatīties varonīgi. Un aptauja par kodolieroču lietošanu var būt kārtējā Krievijas “aptauja” internetā. Tikmēr Eiropa, kuru karš ir vienojis, tik vienprātīga tomēr nav, jo ir skaidrs, ka Vācijai līdz šim nauda un darījumi ir bijuši daudz svarīgāki par skaļi deklarētajām vērtībām jeb politika un bizness vismaz daļēji ir zem vienas cepures, arī Francija ne vienmēr bijusi izlēmīga šajā jautājumā, un Ungārija skaļi deklarē savu atbalstu Krievijas energoresursiem. Francijā daļa vēlētāju tomēr “neredz”, ka Lepēna ir Putina atbalstītāja, kaut vārdos saka, ka karš nav labs. Austrija savukārt esot pret Ukrainas uzņemšanu pat kandidātvalsts statusā.
Kopumā gan Eiropa, gan tās iedzīvotāji atbalsta Ukrainu, tomēr daudziem acīmredzot liekas, ka karš ir tālu, komfortabla dzīve ir svarīgāka, jo viņi taču ir pret karu un Putinu. Jāpiekrīt politiskajam bēglim, emigrantam no Krievijas, kurš Latvijā dzīvo kopš 2015. gada, Dmitrijam Savvinam, kurš sociālajos tīklos raksta: “Būt pret karu un par mieru principā ir maz, un tagad tas vispār neko nenozīmē. Ļeņins bija par mieru un pret karu. Staļins bija par mieru un pret karu. Hitlers bija par mieru un pret karu. Putins arī ir par mieru un pret karu. Un Peskovs, un Lavrovs. Šodien ir jābūt nevis vispār pret karu, bet pret tā konkrētajiem vainīgajiem un par tiem, kuri kļuvuši par viņu upuriem.”
Krievijai kā valstij un tās politiskajai elitei jāatbild par izdarīto pavisam konkrēti, un arī tā Krievijas iedzīvotāju daļa, kas “nezināja”, “nesaprata” vai klusēja baiļu dēļ, nokļūs zem sankcijām un aizliegumiem – demilitarizācijai un denacifikācijai jāattiecas uz visiem Krievijas iedzīvotājiem. Tomēr, manuprāt, nevajadzētu aizmirst, ka tautība nav noziegums un nevar uzskatīt, ka būt krievam absolūti vienmēr nozīmē būt noziedzniekam. Protams, apgalvojumi, ka “visi krievi tādi”, emocionāli ir saprotams, jo sabiedrības atmiņā joprojām ir saglabājušies stāsti par “atbrīvotājiem” Otrā pasaules kara beigās, kuri laupīja, nogalināja un izvaroja. Un, protams, ikdienā, par to stāstot, lielāko tiesu tika lietots vārds “krievi” , līdzīgi kā okupācijas laikā padomju režīms daudzināja apgalvojumu, ka visi latvieši ir fašisti. Tādēļ, domāju, runājot par kara noziegumiem un sodu, tomēr vajadzētu lietot jēdzienu “Krievijas iedzīvotāji” , jo patiesībā liela daļa no 140 miljoniem ir citas tautības tāpat kā armijas karavīri. Naida un ļaunuma pietiek, principiāla nostāja nenozīmē kādu tautību nosaukt par noziedzīgu.
Komentāri