Ainārs Jansons, Amatas novada kokapstrādes uzņēmuma SIA “Autogrupa Artavs” direktors
– Būs bads. Situācija tiešām izveidojusies dramatiska, un gaidāmi smagi gadi. Jau šobrīd esam desmit strādājošos atvaļinājuši. Maijā plānojam atlaist vēl tikpat lielu skaitu. Domāju, ka bezdarbs rajonā pieaugs. Turklāt apmēram 70 procentiem algota darba veicēju situācija ir tāda – ja uzņēmējs vai valsts iestāde mēnesi neizmaksās kārtējo algu, tad cilvēkam būs bankrots. Lielākajai daļai privātpersonu ir kredīti un līzingi. Lielākā daļa ienākumu ir saplānoti konkrētiem tēriņiem. Domāju, šis gads būs smags gan uzņēmējiem, gan strādājošiem. Šobrīd, spriežot pēc sarunām ar citiem nozares uzņēmējiem, neviens īsti nevar lielīties, ka labi klātos. Mūsu uzņēmumā ir trīs nozares. Būtu labi, ja kaut divas no tām nestu peļņu, taču divas visu laiku ir jāvelk. Taču ceru, ka patlaban zāģmateriālu tirgū ir zemākais punkts. Ceru, ka iepirkuma un realizācijas cenas normalizēsies. Līknei būtu jāiet uz augšu. Bet angļi saka, ka vismaz nākamos pusotrus gadus situācija nemainīsies. Tādēļ ir ļoti grūti prognozēt, kas notiks tālāk. Redzam, ka vismaz bankas nāk pretim, dod kredītu brīvdienas un ļauj maksāt tikai procentmaksājumus. Esmu dzirdējis, ka valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” bankām ir gatava skaidrot par šo krīzi, taču no valdības puses nav nekāda atbalsta un palīdzības. Jānis Stūrītis, Amatas novada uzņēmuma SIA “Amateja” direktors
– Gadu noteikti šī krīze būs. Taču tā lielā mērā saistīta ar Zviedriju, kas šobrīd tirgū ienāk ar lētiem kokmateriāliem. Protams, mūs skar arī Amerikas krīze. Taču mums vēl ir ko darīt. Nav tik traki. Arī šobrīd vēl pērku iekārtas, darbiniekiem darbs būs. Taču pieļauju, ka ļoti daudziem lieliem uzņēmumiem ir jāsamazina ražošanas apjomi un līdz ar to arī darbinieku skaits. Taču, vērtējot situāciju, jāsaka – kokapstrādes sfērā pēdējos piecos gados notiek atlase, cīņa par izdzīvošanu. Un nenoliedzami tā turpināsies. Taču diemžēl no valdības nav jūtams absolūti nekāds atbalsts. Laukos netiek attīstīta infrastruktūra, bet tā ir vislielākā problēma. Pie lauku ceļiem visu laiku stāv ceļa zīme, kas neļauj braukt automašīnām ar smagāku kravu par septiņām tonnām. Nemitīgi esam spiesti pārkāpt likumu. Kravu mašīnu vadītāji atsakās braukt. Arī telekomunikācijas laukos nav, nevaram izmantot internetu. Grāmatvedis uzņēmuma birojā, ja tas atrodas laukos, strādāt nevar. Tā kā problēmu ir daudz, bet visam klāt nāk koksnes tirgus krīze. Juris Skoliņš, Drabešu pagasta uzņēmuma SIA “Ekju” komercdirektors
– Mums tagad ir tādi laiki, kad viss pāriet ļoti ātri – gan krīzes, gan kari. Domāju, ka gada laikā situācija normalizēsies. Rēķinu, ka uzņēmējiem, kuri bija orientēti tikai uz Lielbritānijas tirgu, šobrīd ir vissmagākā situācija. Mums angļu tirgus bija apmēram kādi 30 procenti, šobrīd vairs palikuši tikai pieci. Plānojam, ka tuvākajā laikā arī mums kāda daļa strādājošo būs jāatbrīvo, jo pagājušajā gadā strādājošo skaitu ļoti papildinājām. Šobrīd situācija mainījusies. Arī ražošanas apjoms uz laiku būs jāsamazina. Taču jāsaka – uzņēmējiem notiek kārtējā atlase, bet tā ir mūsu valdības politika. Ražotājs mūsu valstī ir pēdējais. Tas jau parādījās Godmaņa laikos, 1995. gadā, kad iznīcināja visus ražotājus. Un tagad ir tas pats. Bet latvietis jau ir sīksts. Gan izdzīvosim! Pierakstījusi Liene Lote Grizāne
Komentāri