Visu laiku kaut kā pierasts sacīt, ka nākam no valsts, kurā ir divarpus miljoni iedzīvotāju. Lielvalstis šo skaitli nekad nav sapratušas. Tur vienā pilsētā var saskaitīt vairākas Latvijas. Taču nieks, ka kāds kādu nesaprot, bet vairāk baida, vai paši esam gatavi dzirdēt, cik patiesībā mūsu ir. Te gan uzreiz jāatceras, ka attieksmei pret tautas skaitīšanu esot jābūt valstiski atbildīgai. Cik atbildīgi pret aptauju bija tie, kas jau anketas internetā aizpildīja? Nezinu. Taču savādi, ka iedzīvotājus pret procesiem kārtējo reizi mudina izturēties valstiski atbildīgi, bet paši skaitīšanas organizatori nebija padomājuši pat par personu datu konfidencialitāti.
Savādi, ka tautas skaitīšana, par kuras nepieciešamību runāja jau gadiem, pie mums nevar notikt bez starpgadījumiem. Dzirdēju, ka daudzi tūkstoši tautas skaitīšanā paspēja piedalīties elektroniskajā vidē. Nesaklausīju vien atbildi- vai tās visiem pieejamās anketas tagad atzīs par derīgām, vai mājās jāgaida tautas skaitītājs? Tautas skaitīšanai internetā pielikts trekns punkts. Gribēja, kā operatīvāk un labāk, taupot resursus, bet sanāca kā vienmēr.
Cāļus skaita rudenī, bet latviešus un visus pārējos, kas dzīvo mūsu zemītē, centīsies saskaitīt trijos pavasara mēnešos. Gan jau arī izdosies. Un vasaras saulgrieži, visticamāk, mums būs pārsteigumu pilni. Gribētos jau, lai pārsteigumi nebūtu galēji negatīvi. Taču diez vai mēs varēsim vairs atzīt, ka esam kaut divmiljonu valsts Baltijas jūras krastā. Būs enciklopēdijās jāieraksta cits iedzīvotāju skaits.
Ciparu spēles un iegūto datu analīze būs pat interesanta. Taču kādu iespaidu šie skaitļi atstāj un atstās uz Latvijas rītdienu? Joprojām kā folklorizējošos teicienu pilsētās uztver viedokli: „Latvijas lauki ir tukši. Jaunie aizbrauc. Latvija noveco un izmirst.” Iespējams, lielākais tautas skaitīšanas pluss būs acu atvēršanās, bet ūdens jau ir izliets. Kā zināms, to nesasmelt. Tikai Jāņu ugunskuri vēl degs. Arī labi. Ilze Kalniņa
Komentāri