Īsā un vienkāršā atbilde, protams, ir, ka vairumam vēlētāju saskan uzskati ar partijas vai politiķu solījumiem, vai arī viņi vēlētos, lai notiek tieši tas, ko sola. Dzīvē tik vienkārši vis nav.
Nupat Lielbritānijā ir publicēti kādas aptaujas rezultāti, kas liecina, ka pirmo reizi vairākums britu atbalsta valdības un premjerministres Terēzas Mejas rīcību “brexit” jautājumos. To vēlētāju skaits, kuri pozitīvi vērtē valdības rīcību saistībā ar izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), ir 53%, un tas ir par 15% vairāk nekā pagājušā mēneša aptaujā, ziņo aģentūra Reuters, atsaucoties uz pētījuma veicējiem ORB. Tiesa gan, Lielbritānijā nerimst protesti pret to, ka Meja nolēmusi pilnībā saraut jebkādas saites ar Eiropas Savienību, tomēr par izstāšanos savulaik nobalsoja tikai neliels vairākums – 51,9% vēlētāju, bet tagad to skaits palielinājies. Kādēļ? Manuprāt, visgrūtākais ir nenoteiktība un neskaidrība, kas tagad kliedēta. Tomēr vissvarīgākais acīmredzot ir tas, ka Meja ir solījusi – mēs aiziesim, bet panāksim, ka visas ES valstis katra atsevišķi slēdz ar mums līgumus, panāksim arī muitas ūniju, lai nav jāmaksā muitas nodoklis, bet imigrāciju ierobežosim tā, kā to gribam. Tā teikt, labumus, kurus gribam, no ES dabūsim, bet nekādus ES likumus un noteikumus neievērosim. Protams, tas priecē vēlētāju sirdis, un viņi īpaši nedomā par to, vai tas būs iespējams, jo cerība taču paliek. Patiesībā tas būs lielais jautājums ES, jo, piekāpjoties britiem, tās valstis, kas nav Eiropas Savienībā, bet kurām ir brīva pieeja tirgum un nav muitas nodevu, ievēro galvenos ES nosacījumus, tajā skaitā arī brīvo darbaspēka pārvietošanos, var protestēt par tādu īpašo pieeju tikai vienai valstij. Turklāt dažai labai dalībvalstij tas liktu apsvērt, ka labāk izstāties, lai tāpat tiktu pie visiem labumiem, bet nekas nebūtu jāievēro.
Cerība un vēlmju domāšana bieži vien veido vairākumu, tādēļ skaisti solījumi nereti ņem virsroku. To mēdz dēvēt arī par populismu, jo daudziem solījumiem nav reāla pamata. Piemēram, var saprast Latvijas veselības ministres solījumu, ka dažos mēnešos ar e-veselības projektu viss puslīdz būs kārtībā, jo, kā ministre pati atzīst kādā intervijā, viņai vairs nav, kur atkāpties. Diemžēl izskatās, ka vieglāk šo programmu būtu veidot no jauna, nevis solīt, ka to “salabos”. Tajā pašā laikā valdība joprojām nezina, kur nākamajā gadā ņemt papildu naudu veselības budžetam, kas tiešām ir vajadzīga. Galu galā cilvēki var paciesties un taupīt daudzos jautājumos, bet tad jābūt “gaismai tuneļa galā”, pretējā gadījumā notiekošais sāk likties bezjēdzīgs. Pašvaldību vēlēšanās it kā ir vieglāk izvēlēties, jo galu galā tā ir vietējā vara, no kuras attieksmes un prasmes saimniekot ir atkarīgs daudz. Vai daudzi kādas partijas vai politiķa atbalstītāji un pielūdzēji centīsies iedziļināties tajā, kā līdzšinējā vietējā vara strādājusi, pildījusi solījumus? Mēs bieži pieminam Igauniju, un varētu domāt, ka tā atrodas pavisam uz citas planētas. Lai gan Igaunijā iedzīvotāju ir mazāk nekā Latvijā, tikai ap 1,3 miljoniem, valsts budžets ir daudz lielāks par Latvijas budžetu. Jā, Igaunijā arī ir blēži un krāpnieki, ir tā dēvētie oligarhi, bet viņi nenosaka, kam jānotiek, viņiem nav galvenā noteikšana valdībā, viens vai pāris cilvēku nevar komandēt premjeru un daļu likumdevēja deputātu.
Tādēļ vienīgais, ko atliek darīt, – censties saprast, kas tiek solīts un vai tas ir izdarāms.
Komentāri