Vai pašvaldībām jādibina savi plašsaziņas līdzekļi, vai tas būtu pieļaujami, ja jā, vai nepieciešami kādi ierobežojumi – par to pēdējās dienās diskutē Saeimas deputāti. Partijām, kas veido valdību, nav vienprātības, opozīcijas pārstāvji vēl neesot izvērtējuši šo jautājumu. Kā zināms, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vairākums atbalstījis priekšlikumu, kas paredz likumā noteikt, ka valsts un pašvaldību institūcijas nedibina un neizdod kā masu informācijas līdzekļus periodiskos izdevumus un interneta vietnes. Tas gan neliegtu pašvaldībām izplatīt informāciju par pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem.
Deputāti šo priekšlikumu vērtē dažādi, daži uzskata, ka šāda norma nepieciešama, daži, ka jāierobežo tikai komercreklāmas publicēšana. Viena no likuma normu grozījumu priekšlikuma atbalstītājām, deputāte Lolita Čigāne, kas pārstāv “Vienotību”, atzinusi, ka piedāvātās izmaiņas ir paredzētas, lai atbalstītu reģionālo presi, kura pašlaik ir spiesta konkurēt ar pašvaldību veidotajiem izdevumiem, ko lasītāji saņem bez maksas.
Jā, preses izdevumiem ir daudz konkurentu, viens no tiem ir arī pašvaldību izdotie informatīvie izdevumi. Ja tāds iznāk katru nedēļu, krāsās, tajā lasāma televīzijas programma, turklāt to katrā pasta kastītē iemet bez maksas, kā gan avīze, kuru uztur tikai pircēji un reklāmdevēji, spēj ar to būt vienlīdzīgās pozīcijās! Tad rodas jautājums, ja jau pašvaldības domes deputāti uzskata, ka jāatvēl pienācīgas summas, lai ziņotu iedzīvotājiem par notikumiem, iespējām un pašvaldības paveikto, kāpēc Latvijā būtu jāraizējas, kas notiek ar tiem preses izdevumiem, par kuriem maksā pats lasītājs no savas kabatas, informāciju taču cilvēki saņem? Atbilde varētu būt formāla – lai sekmētu demokrātijas attīstību, viedokļu daudzveidību reģionos. Bet šādai atbildei cilvēku domas pārskrietu pāri kā ierastajai frāžainībai, kas dzirdama dažādos līmeņos, arī plašsaziņas līdzekļos. Katram taču savas rūpes un darbi, katram savas raizes, turklāt gan Latvijā, gan pasaulē kopumā notiek daudz lietu, kas satrauc vairāk nekā tas, cik liela viedokļu dažādība publiski izskan novados. Diezin vai iedzīvotājs tikai demokrātijas un viedokļu plurālisma vārdā abonēs vietējo presi, ja viņam pietiks ar pašvaldības piegādāto bezmaksas informāciju. Taču, šķiet, Saeimas deputātiem gan vajadzētu aizdomāties par plašsaziņas līdzekļu vietu sabiedrībā. Būtu lieki vēlreiz atgādināt, ka pašvaldību dibinātie un apmaksātie izdevumi ir un paliek pilsētas vai novada domē ievēlēto deputātu un administrācijā strādājošo darbinieku viedokļu un darbu paudēji. Cik tajos notiek viena konkrēta politiskā spēka spalvu spodrināšana, ir tikai godaprāta jautājums. Taču kā tā apjomu noteikt normatīvajos aktos, kas regulētu pašvaldības izdevumu un vietņu saturu? Turklāt, ja četrus gadus katru mēnesi vienu vai divas reizes saņem skaisti nodrukātu izdevumu, kurā ar interesi izlasi arī par savu kaimiņu dibinātu sabiedrisko organizāciju un skaistu koncertu vietējā skolā, reizē redzot arī pašvaldības vadītāja foto un komentāru par padarīto, kā lai atmiņā neiespiežas viņa teiktais? Kā gan viņam un viņa politiskajam spēkam nebūs priekšrocība nākamajās vēlēšanās?
Es nenoliedzu pašvaldību vēlmi un pūles stāstīt iedzīvotājiem par padarīto un sniegt informāciju, kas cilvēkiem ikdienā noderīga. Taču jāatrod veids, kā atšķirt dažādo avīžu saturu: to, kura sagatavošanai, izdošanai un izplatīšanai līdzekļus no pašvaldību budžeta piešķir vietējā vara, un to, kuru sarūpē no pašvaldībām neatkarīgu laikrakstu redakcijas, kuras ar savu attieksmi – avīžu pirkšanu vai nepirkšanu – uztur lasītājs.
Komentāri