Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Klient, netraucē man strādāt!

Druva
14:12
21.11.2009
13

Daži stāsti par to, kā darbinieki uztver klientu – kā iebrucēju no citas galaktikas, traucēkli vai tomēr vēlamu ciemiņu? Pēdējā laika novērojumi un viela pārdomām – varbūt pamanīsim ko pazīstamu?

Pirmais stāsts no remontdarbu pasaules, kur pakalpojumu sniedzēji bieži vien tiešā un pārnestā nozīmē nerunā manā – klienta – valodā. Klients, saskaņojot savas vēlmes ar pakalpojumu sniedzēju, sagaida nelielu, vienkāršu skaidrojumu par to, kā darbi tiks veikti un kādas sekas tiem būs – kādi ir riski un kādas ir priekšrocības. Turklāt dažreiz klients pat nevar iedomāties, kas viņam būtu jājautā – pakalpojumu sniedzējam tie patiesībā jāuzmin. Varētu domāt, ka šobrīd jebkura klienta izvēlē noteicošo lomu spēlēs cena un kvalitāte, bet nē – arī pati piedzīvoju situāciju, kad, laikus nesaņēmusi adekvātu skaidrojumu, es konkrētajam uzņēmumam vairs neuzticējos un turpmākajiem darbiem izvēlējos citu firmu. Vai bija tik grūti būt nedaudz atsaucīgākiem, pildīt solījumus un brīdināt mani par darba procesu un sekām? Pakalpojumu sniedzējam iztrūka spējas palūkoties uz darbiem no manas perspektīvas.

Kādu brīdi pavadot attālākos Latvijas reģionos, kur pašapkalpošanās nav ikdiena, manī sarosījās pārdomas par attieksmi. Tāpēc otrais stāsts – kādu vakaru svešā pilsētā dodos pārtikas meklējumos. Ārā sals, tāpēc liels bija mans prieks jau pēc piecu minūšu pastaigas ieraudzīt nelielu pārtikas veikalu. Tajā apsildīju degunu, kādu brīdi padomāju par potenciālo vakariņu saturu un to arī iegādājos. Tikmēr jau pulkstenis jau rādīja liktenīgo vienu minūti pāri astoņiem vakarā, tāpēc, redzot pārdevēju skarbi drūmās sejas, sajutos vainīga. Es viņas kavēju, un tas nekas, ka vēlējos šai veikalā iztērēt vēl kādu latu – darba laiks beidzās un cilvēkiem gribas mājās. Cilvēcīgi. Un procedūra acīmredzami uzvar uz klientu vērsto pieeju. Ņemu to vērā un veikli gribu pazust aiz durvīm, bet ārdurvis jau aizslēgtas. Jautājoši paskatījos uz pārdevējām, cerot tomēr tikt brīvībā, bet izrādās šīs durvis vairs vaļā slēgtas vis netiks – un man tiek norādīts uz sētas durvīm, pa kurām nonāku pavisam citā mājas pusē. Secinājums – grūtāki ekonomiskie apstākļi nebūt nepadara darbiniekus atsaucīgākus pret klientiem. Drīzāk otrādi – rodas iespaids, ka klienti darbiniekus nedaudz kaitina un nekāda īpaša attieksme, vērība vai priekšrocības tiem nepienākas. Cilvēkos lasāms – kā jūs nesaprotat, mums ir grūti, un jūs arī neesat pelnījuši neko labāku.

Trešais stāsts – par pieejamību. Pasūtīju dažas preces saimniecības veikalā, bet pēc attiecīgā termiņa zvana no veikala kā nav, tā nav. Nekas, zvanu pati – balss otrā galā noklausās manu jautājumu, savieno ar citu nodaļu, arī otrā balss noklausās manu jautājumu un, cik dzirdams, steidzīgiem soļiem iet meklēt attiecīgo kolēģi. Viņai stāstu savu situāciju trešo reizi… Tā kā darbiniecei pašlaik nav informācijas, lai man atbildētu, sola rīt atzvanīt. Neatzvana. Esmu neatlaidīga – dienu vēlāk zvanu atkal un atkal skaidroju savu jautājumu trīs personām, līdz visbeidzot man pastāsta, kad aptuveni varēšu saņemt savu pasūtījumu. Var jau minēt, ka varbūt konkrētais veikals vienkārši nav gana augsta līmeņa, tomēr nesen gribēju veikt pasūtījumu no veiksmīga, pietiekami ekskluzīva piegādātāja, bet tam jau labu laiku nestrādā mājaslapa un e-pasts – telefonu atradu tikai caur paziņām. Vai tiešām šis uzņēmums ir pārāk ekskluzīvs, lai klients drīkstētu to uzrunāt? Vai viņam vienkārši negribas klientus? Pēc visām šīm situācijām man radās sajūta, ka uzņēmumu rezultātus un dzīvotspēju grauj nevis kāds liels spēks “no ārpuses” vārdā krīze, bet gan paši uzņēmumi, nespējot sakārtot savu darbu tā, lai klientam būtu viegli un patīkami ar tiem sadarboties. Katram no mums savā uzņēmumā nepieciešams ikdienā piedomāt pie šiem jautājumiem – vai mēs un mūsu darbinieki prot pārslēgt savu skatījumu uz klienta perspektīvu? Kā mēs uztveram klientu – kā traucēkli vai vēlamu ciemiņu, kuru gribam redzēt atkal? Un vai mūsu uzņēmums ir sakārtojis informācijas aprites procesus tā, lai netērētu laiku darbiniekiem un klientiem? Savukārt, ja klienta sajūtas mums tomēr nešķiet īpaši svarīgas, tad mēs sirsnīgi atdodam savu klientu konkurentam, kurš domā savādāk…

Esmu droša, ka tādi mazie “interesantas” klientu apkalpošanas stāsti ir katram no mums – un tie slēpj pavisam skaidras norādes par to, kā mums pilnveidot sava uzņēmuma darbu un savu darbinieku saskarsmi ar klientu. Teju vai katrā uzņēmumā, iestādē, veikalā, kur man ikdienā nākas iegriezties, pamanām pavisam vienkāršas un nebūt ne dārgas lietas, ko varētu uzlabot, lai klients te justos labāk, būtu laimīgāks. Tās nav pārdabiskas spējas – tik vien kā vērīgums, uzmanības “ieslēgšana” klienta frekvencē un uzņēmība mainīties.

Tad ko darīt?! Parasti pirmā doma ir – neko. Pat ja kādam no vadītājiem gribētos būt par gaismas staru klienta ikdienā, darbinieku ierastā domāšana ir ļoti spēcīgi nostiprinājusies, un darbs pie tās mainīšanas nesolās būt viegls. Tāpēc pirmā iespēja ir nolaist rokas, godīgi atzīt un samierināties, ka nu neesam mēs “orientēti uz klientu” un nebūsim arī. Otrā iespēja – nesamierināties. Aktīvi skaidrot katra klienta lomu, nozīmi, iespaidiem un to, ko īsti nozīmē būt orientētam uz klientu. Vadītājiem un darbiniekiem ir pavisam cilvēcīgi jāsadraudzējas ar savu klientu. Klientam ierodoties, darbiniekam jāsāk justies kā namatēvam vai namamātei, nevis (ap)kalpotājam. Un, pavisam godīgi runājot, ja kāds darbinieks nespēj mainīt savu attieksmi – šobrīd viņa vietā ir gatavi stāties kādi 50 citi! Ticu, ka izdzīvos tie uzņēmumi, kuru vadītāji būs apzinājušies klienta sajūtu nozīmi, sakārtojuši un pakārtojuši savus procesus klientam par labu un spējuši pārliecināt par to arī savus darbiniekus. Izklausās neiespējami? Pamēģiniet!

LETA/nozare.lv

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vitamīni, uztura bagātināji. Vai vienmēr ir palīglīdzekļi veselības uzlabošanai?

10:59
22.11.2024
12

Ieejot aptiekā, acu priekšā ņirb dažādas kastītes ar uzrakstiem, kas mudina aizdomāties – varbūt man arī vajag šo. Pie kasēm viegli pamanāmos plauktos rindojas multivitamīni dažādām cilvēku grupām – no raibiem gumijlācīšiem bērniem līdz specializētām zivju eļļām un vitamīnu kompleksiem senioriem. Tam visam blakus daudz dažādu “anti-stresa” uztura bagātinātāju un pat melatonīna tablešu. Lūk, viss […]

"Miera plānu konkurss"

10:38
21.11.2024
16

Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps veido savu valsts vadības komandu. Tu­vākajās dienās būs skaidrs par tās sastāvu, jo pašlaik vēl kaut kas var mainīties. Eksperti jau vērtē Trampa izraudzītās personas un piesardzīgi cenšas prognozēt, kāda būs Trampa politika, ko viņš darīs vai nedarīs. Pirms vēlēšanām viņš sarunājis daudz, arī vispretrunīgākās lietas. Gan jau laiks parādīs […]

Bēdas, skumjas un prieks – viss vienmēr līdzās

10:31
21.11.2024
24

Pelēkais, drēgnais, tumšais laiks rada sajūtu, ka Veļu laiks turpinās, lai gan pēc latviskām tradīcijām Mārtiņos tas beidzas un sākas Sala laiks. Vēlajā rudenī šķēpi tiek lauzti par to, cik daudz bērnu svin importēto Halovīnu un cik maz latviskos Mārtiņus un Miķeļus. Šogad Halovīnā lija, bija pavisam nemīlīgs laiks, bet pilsētā visur bija redzami bērni, […]

Pārtikas cenas - realitāte un solījumi

10:29
21.11.2024
33

Dzirdēts jau, ka runāt var nezin ko, tāpat arī katrs vārds jāvērtē kritiski. Bet visdrošāk ir ik vārda patiesību pārbaudīt pašam. Kurš gan nav dzirdējis, ka pārtikas cenas nepārtraukti, pa centam vien, palielinās. To stāsta tie, kuri iepērkas. Un uz veikalu, tirgu nedodas vien retais.    Ekonomikas ministrija apstiprina, ka    oktobrī bija cenu kāpums […]

Sašņorēts Ikars vistu kūts laktā

11:38
20.11.2024
28

Nedēļas sākumā Valmieras pievārtē atklāja Industriālā parka būvniecību. Gandrīz 60 ha plaša teritorija, kas jau nākamajā gadā būs sagatavota rūpnieciskai apbūvei, stratēģiski izdevīgā vietā ar dzelz­ceļa pievadu, elektroenerģijas pieslēgumu, visu nepieciešamo    uzņēmējdarbībai. Būs parks ar potenciālu kļūt par jaudīgu ekonomisko dzinēju visai Vidzemei. Kā jau atklāšanā, bija uzrunas, vēstījuma kapsulas iemūrēšana, atbildes uz žurnālistu […]

Salnu mēneša pelēcītis

14:51
14.11.2024
27

Tagad esam tumšajā gada pusē, kad naktis ir garākas par dienām. Teorētiski tajā esam kopš rudens saulgriežiem, Miķeļdienas 29. septembrī, taču tagad, kad pulksteņi tikuši pagriezti par stundu atpakaļ, dienas gaismas šķiet vēl mazāk. Ik gadu ap šo laiku no daudziem paziņām dzirdu, cik grūti, ka pie mums ziema un uzkrītoši pelēcīgais, drēgnais un vīrusiem […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi