Mazajai Martiņai tēvs no muižas nopirka klavieres. Tas bija sen, pirms vairāk nekā simts gadiem. Tā bija mana vecmāmiņa, kas jau ceturto gadu desmitu guļ mūžībā, kurai tētis Mārcis, zemnieks un būvnieks, vēlēja iemācīties spēlēt klavieres. Uz tām iepazīt melnbalto taustiņu simfoniju mācījās Mārča mazmeitas, mazmazbērni un pat mazmazmazbērni. Kad biju maza, klavieres stāvēja vecmāmiņas un vectētiņa dzīvoklī, pat es uz tām mēģināju izvilināt sev tīkamas melodijas. Kaut man tas neizdevās, jo esmu viena no tiem Mārča mazmazbērniem, kuriem nav īpašā mūzikas talanta, klavierēm manā bērnībā bija liela nozīme. Visi apkārtējie prata uz tām spēlēt ko jauku. Neviena kopā sanākšana nepagāja bez kāda mūzikas mirkļa. Klavieres vienmēr bija notikuma centrā, vienmēr neatņemama daļa.
Mārča pēcteču zars, mani mazbērni, kas apgūst pirmo mūzikas izpratni, tagad taustiņu prasmes mācās uz mūsdienīgākiem instrumentiem – elektroniskajām klavierēm. Taču, kad es skatos, kā mazie pirmklasnieki vingrina pirkstiņus, man atkal un atkal atmiņā nāk melnās klavieres ar, kā mamma teica, ziloņkaula taustiņiem (nezinu gan, no kāda kaula tie bija) un ar zeltītu lukturu vietām. Tām bija ne tikai lietas vērtība. Tās bija arī kāda vārdos nepasakāma sasaiste ar tiem, ar kuriem mēs nekad nebijām tikušies, bet kuru vēsturiskā atmiņa pludoja arī mūsos.
Skatoties un klausoties, kā mazbērni mācās izspēlēt pirmās melodijas, domāju – vai mūsdienās vēl ir tādas lietas, kas iet cauri laikiem un saglabā īpašu vērtību? Vai viss ir tikai utilitārs – kamēr pilda vajadzīgu funkciju, tikmēr tam ir nozīmē, vairāk ne?
Noteikti nevajag pieķerties lietām. Jau zinām – tās rūsa un kodes maitā. Lietas nāk un iet, tās izmanto un izmet. Tomēr, atceroties melnās klavieres, man jādomā – kas būs tas, ko pēc manis atcerēsies mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni…
Komentāri