Īsinot laiku, cilvēki mēdz parunāt par laiku. Retāk par to laiku, kas bijis un pagājis, biežāk par laiku, kas piedzīvots šodien, šovasar – te un tagad. Īsinot laiku, tā var darīt. Taču šādas sarunas aizskalo mirkļus tik ātri, ka tie atmiņā vairs nav atsaucami.
Taču ir un paliek pie cilvēka mirkļi, kurus nespēj aizpūst pat visstiprākais laika viesulis. Kāpēc tā notiek? Ir vērts par to aizdomāties, kad atlicināts kāds mirklītis laika. Es to sev atlicināju, aiziedama uz kino. Uz dokumentālo filmu “Laika tilti”. Īstā kinoteātrī, nevis mājās pie televizora. Telpā ar lielu ekrānu, kurš ļauj ienirt domu dzīlēs un pasargā no sadzīviskiem sīkumiem. Mākslas darbs, kuru tandēmā radījuši divi Baltijas valstu režisori – Kristīne Briede un Andrjus Stonis – manā acu priekšā un domās ienesa ko netveramu – uzskatāmi apjaust laika plūdumu.
Noskatoties filmu, uzzināju to, ko jau zināju – nekas nav mūžīgs. Tad kāpēc vēl tagad – pagājusi nedēļa – atkal un atkal nevilšus nonāku pie domām, kuras ierosināja filma. Tā stāstīja par Baltijas poētisko dokumentālo kino, kas Padomju Savienībā varēja rasties, pateicoties tā sauktajam “Hruščova atkusnim”. “Laika tiltu” režisore un vairums no mums, kas bijām kino zālē, esam dzimuši pēc šī politiskā atkušņa. Poētiskais dokumentālais kino – cilvēka dvēseles iemūžinā-jums-, izrādās, toreiz veidots ne tikai Latvijā. Līdzīgi strādājuši nedaudzi jauni cilvēki arī Igaunijā un Lietuvā. Tajā laikā, kad propagandas kino bija padomijas ļaužu ikdiena un pati dzīve bija aiz dzelzs priekškara, bija Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis un Hercs Franks, režisori, ar kuru dokumentālajām filmām varēja pabarot dvēseli. Filmas apstādināja laiku. Ieelpai.
Dziļi ieelpoju jaunajā poētiskajā filmā, skatot Latvijas vīrus: Uldi, Aivaru un Hercu. Šoreiz ekrānā dokumentēts viņu laiks pirms aiziešanas. Filmai nonākot uz ekrāna, viņi jau ir citā laikā. Skatos un aizdomājos šajā pusē. Tādus Laika tiltus nevar ātri aizmirst. Laika tilti – satriecoša parādība. Ar to, ka var kāpt, bet ne apturēt. Ar to, ka katru brīdi šādi tilti veidojas. Ar to, ka reizēm tavs laiks ir tik tuvu, tuvu.
Apbrīnojami viedi kļūst cilvēki, kas pratuši apzināties un pieņemt dzīves ritumu. Viņi vairs nesteidzas ritumu pārcelt vai pat pārspēt. Tādi cilvēki par laiku nemēdz runāt. Viņi spriež par laika tiltiem, jo tos skaidri mana. Daļu no laika mestiem tiltiem man ļāva pamanīt jaunākais mākslas darbs, pasniegts poētiskā kino valodā. Meistarīgs darbs.
Komentāri