Katrs mēs esam piedzimis un dzīvojam savā laikmetā, gadsimtā, teritorijā, valstī, pilsētā vai laukos utt. Un laikam jau tas ir pirmais, kas nosaka, kādi esam gan pēc fiziskajām, gan mentālajām īpašībām. Arī sīkāk turpinot analizēt vides ietekmi, jāsecina, ka cilvēka dzīves gājumu lielā mērā nosaka tas, kādā ģimenē viņš aug, kādā skolā mācās, kādus laikabiedrus satiek, kādā kolektīvā strādā. Un tas viss saistīts ar smalkām, nesaskatāmām nejaušības, neparedzamības un neaprēķināmības saitēm. Lai cik gudras ir mūsdienu tehnoloģijas, laikam jau vēl nav izgudrotas tādas, kas ik uz soļa pateiktu priekšā mums labvēlīgākās un ieteicamākās izvēles, kas vestu pretī pašam vēlamākajam, pašam kārotākajam, pašam pareizākajam. Savas izvēles joprojām izdarām paši, lai gan lielā mērā tās nosaka arī jau pieminētā vides ietekme.
Ar to , manuprāt, var skaidrot arī to, kādēļ tik atšķirīgi uztveram un attiecamies pret šobrīd sabiedrību visvairāk šķeļošo jautājumu – vakcināciju pret “Covid-19”. Vieni visu informāciju iegūst latviskajos medijos, citi krievvalodīgajos; vieni seko līdzi oficiālajiem, valstiskajiem ziņu sniedzējiem, kamēr citi uzticas tikai tai informācijai, kas iegūta caur interneta portāliem. Ir paaudze, kas ir likumpaklausīgāka, un ir līdz spēka gadiem izauguši tie, kas raduši visu apšaubīt un centrā izvirzīt savas tiesības, intereses un vajadzības.
Jā, un vēl ir tauta un ir valdība. Tik dažāda ir vide, kurā atrodas vieni, kurā otri. Tas jau sen formulēts tautas gudrībā: “Paēdušais nepaēdušo nesapratīs.” Gribētos gan teikt, ka var būt arī otrādi. Neviens jau līdz galam nevar saprast to otru, kamēr, kā mēdz teikt, – nav iekāpis otra kurpēs un mēģinājis ar tām pastaigāt.
Ak, tādu salīdzinošu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, tikai – ko tas dos? Tāpat jau visiem jādzīvo un jāsadzīvo zem vienas saules uz vienas pasaules. Un tā laikam ir vislielākā māksla: sabalansēt savas un citu intereses; saprast to, kam sāp; uzticēties tam, kas saprot; sadzirdēt to, kas domā un jūt atšķirīgi.
Kā atspirdzinājums, kā mierinošs, glābjošs siltums tuvojas vairākas valsts svētku dienas. Noliekot ziedus varoņu piemiņas vietās, iededzot tumsu kliedējošas sveces, mēs taču vismaz būsim vienoti. Vārdi – Tēvzeme, brīvība, varoņu piemiņa – vienaldzīgu neatstāj nevienu.
Komentāri