Pie mums gar lielajām auto maģistrālēm mazāk apdzīvotu vietu teritorijās nudien derētu ceļa malas norobežojošie, augstie žogi. Kā, piemēram, bieži vērojams citviet Eiropā – Polijā, Vācijā. Svētdien, braucot no Rīgas uz Cēsīm, pie Vangažiem, vietā, kur tūliņ seko pat ātruma ierobežojums ar maksimāli atļautajiem 70 km/h (jo ir gājēju pāreja un luksofori), ceļa malā pamanīju apturētu apvidus automašīnu, zem kuras priekšpusē jau pa gabalu bija pamanāmas dzīvnieka kājas. Alnis. Visticamāk, jaunais, vēl nepieaugušais alnēns bija neveiksmīgi izvēlējies vai nu šķērsot šoseju, vai arī atradies uz ceļa, kur drosmīgais šoferis nelaimīgajam zvēram vienkārši uztriecās virsū. Kādai zvēru mammai nācās zaudēt mazuli. Pašu negadījumu nemanīju, toties bija skaidrs, ka tas bija noticis īsi pirms manas garāmbraukšanas, un piebildīšu – tas nebija ne agrs rīts, ne krēslaina pievakare, bet gan pats dienas vidus.
Katrs uz ceļa nobrauktais zvērs liek iesmelgties sirdij, lai arī daudzos gadījumos, pieļauju, šoferim nav bijusi iespēja izvairīties no sadursmes un zvēra nobendēšanas, ir arī reizes, kad autovadītājam vajadzētu apdomāt braukšanas ātrumu, lai gadījumā, ja ceļmalā parādās kāds dzīvnieks, var paspēt vismaz kaut cik noreaģēt. Nu, nav jānesas pa mūsu sliktās kvalitātes šosejām ar 140 kilometriem stundā vietās, kur atļautais ātrums ir 110 vai mazāk. Nav jāapdzen katrs auto, kas ripina pa ceļu ar maksimālo atļauto vai kādus desmit kilometrus lēnāk. Sacīkšu braucēji var doties uz Biķernieku trasi izārdīties pēc sirds patikas, bet uz lielceļiem ceļa negadījumu ir krietni par daudz, to apliecina statistikas dati.
Protams, arī ceļu kvalitāte nav cildināma, bet tieši šo faktoru taču nepieciešams ņemt vērā, spiežot kāju uz gāzes pedāļa. Ja nu priekšā bedre, kas tur radusies pavisam nesen? Mazākais, būs pārsista riepa. Sliktāk, ja nesanāks savaldīt spēkratu un tiks iebraukts pretējā joslā.
Kā likt apzināties, ka šī viena no daudzajām negatīvajām parādībām mūsu sabiedrībā tomēr ir izskaužama un ka tas ir tikai mūsu pašu ziņā?
Komentāri