Ģimenes, pedagogi ar jauku satraukumu gaida 1.septembri. Jauns mācību gads, jauns sākums, kā kuram veiksies, kas nepadosies. Pieaugušajiem vienas rūpes – kaut bērni būtu paklausīgi, darītu pēc viņu prāta un saprašanas, būtu gudri. Bērniem katram savs funktieris un saprašana gan par to, kas ir blēņas, gan kā sagādāt prieku citiem, īpaši vecākiem. Tā bijis vienmēr.
Un te nāk prātā Lenenbergas Emīls. Pagājuši 60 gadi, kopš Astrīde Lindgrēna radīja varoni Emīlu, par kuru Kathultas kaimiņi teica, ka viņš ir viens īsts mazs resgalis. Iedomāsimies Emīlu mūsdienu skolas klasē – gudrs, izdomas bagāts, neatkarīgs, izpalīdzīgs, mērķtiecīgs. Tāds, kurš vēlas gan būt pamanīts, gan zināt un saprast, kas notiek. Klasē viņš noteikti būtu nemierīgs, ar jautājumiem no pacietības izvestu ne vienu vien skolotāju. Interesanti, kā Emīlu vērtētu skolas psihologs vai sociālais darbinieks? Kad vētītu vecākus, attiecības un situāciju ģimenē…
Bet Emīls ir tāds, kāds ir. Lasot grāmatu vai skatoties filmu, smejamies, apbrīnojam puikas izdomu un labestību. “Emīls ir ļoti nepaklausīgs un dara daudz nedarbu. Toties īstenībā Emīls vienkārši dara lietas, kas viņam patīk, ne jau nedarbus. Viņš domā, ka tās lietas, ko viņš dara, ir labas, bet beigās tās skaitās kā nedarbi, jo Emīls domā citādi nekā citi cilvēki,” tā par Emīlu kādas skolas 7.klases blogā raksta skolnieks Niks. Vai Nikam nav taisnība? Mēs, lasot par Emīlu, smejamies un brīnāmies ne jau par viņu, kuram iznācis kārtējais nedarbs, bet cilvēkiem viņam apkārt, kuri puikas rīcībā saskata to, kā nav.
Emīls sēž skabūzī un grebj koka vīriņus. Tad var daudz ko pārdomāt un izdomāt. Sods un reizē laiks pārdomām, situāciju risinājumu meklējumiem. Muļķīgi, bet gluži kā pieaugušo dzīvē, kad domā izdarīt ko pareizi un labi, iznāk ne tā. Vai labie nodomi kādu interesē? Galvenais ir rezultāts. Lūk, Emīla galva iesprūst zupas terīnē, Emīls ar zirgu Lūkasu izjauc viesības, tēvs iekāpj bļodā ar vēžiem, kurus atnesis Emīls… Un vēl der atcerēties, kā Emīls izglāba sivēnu un ko par to domāja tēvs.
Katrai paaudzei un cilvēkam sava izpratne par lietām un to kārtību, tāpat likumiem, tikumiem. Bet labestība, un tās Emīlam bija pārpārēm, vienmēr bijusi cilvēciska vērtība. Tiesa, varbūt ne uzreiz pamanīta.
Tik dažāds ir šis literārais varonis Emīls. Puika kā jau puika – vieniem palaidnis, citiem izlaists, vēl kādam kā kalponei Līnai:”Manas acis šitādu bērnu nav redzējušas.” Bet, kad Līna sadomā rakstīt uz Ameriku un mainīt Emīlu pret zemestrīci, zēna mamma atsaka: “Emīls ir mazs, jauks puisēns. Un mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir.” Tik vienkārši.
Katrā klasē noteikti būs kāds Emīls. Kā viņš jutīsies – saprasts, atbalstīts, ieinteresēts mācīties, atklāt pasauli, vai nospiests, ne tāds kā pārējie, izlēcējs, iedomīgais. Savu reizi katrā cilvēkā ir šīs īpašības un sajūtas, vai tāpēc cilvēks slikts, neiederīgs vai labāks. Ja vērtē pēc grāmatās aprakstītām teorijām, droši vien mūsdienu zinātnēs skolotie Emīlam izrakstīs kādu diagnozi. Bet Emīls ir Emīls, un mēs mīlam viņu tādu, kāds viņš ir, jo grāmatas lappuses atklāj katru situāciju, kāpēc kas nav sanācis tā, kā domāts. Dzīvē pietrūkst tādu grāmatas lappušu un secinājumi rodas no redzētā.
Skolotāji, lai jums katram klasē ir kāds Emīls! Viņš daudz iemācīs gan jums, gan klasesbiedriem. Tikai vajag redzēt ar sirdi.
Komentāri