Citam ar rūpēm, citam ar prieku, citam ar gaidīšanas trīsām pienācis Ziemassvētku dāvanu gādāšanas un gaidīšanas laiks. Viens otrs prātīgais lielīgi stāsta, ka dāvanas gādājis visu gadu, ļoti piedomājot par katru tās saņēmēju. (Kaut es tā būtu mācējusi! Manuprāt, vispareizākais variants!) Cits oriģinalitāti un kaut ko īpašu atrod amatnieku tirdziņos, cits interneta dzīlēs, bet ļoti bieži gadās, ka jāaizbrauc uz lielveikalu un jāņem, kas pirmais iekrīt acīs. Kad dāvanu gādāšanas karuselī jāizvēlas šis variants, piezogas jautājumi – nu kam tas vajadzīgs, vai tam maz ir kāda jēga, vai tik tā nav velta naudas izšķērdēšana. Var jau laimēties nopirkt kaut ko tiešām noderīgu, trāpīgu arī pēdējā brīdī, bet gadās – dāvana gadījusies tiešām tikai dāvināšanas pēc un patiesu prieku nesagādā ne tās saņēmējam, ne pašam dāvinātājam. Tiešām, vai ir tā vērts? Tomēr tradīcija neizsīkst, un savs iemesls tur ir.
Lai vai kādā ceļā cenšamies citus iepriecināt, lai arī prieciņš sagādāts uz īsu mirkli, tomēr pūles ir pieliktas, domās esam pie cilvēka, kuram dāvanu gādājam. Tas nebūt nav maz. Domāt, kas citam varētu noderēt, kas viņam (viņai) patiktu, sagādātu prieku – tātad veltīt savu laiku nebūt nav mazāk svarīgi, kā veltīt finanses.
Pie tādas atziņas nonācu, spiesta veikt mantu revīziju. Kā jau tādās reizēs gadās, pārcilājot katru lietu, nācās uziet tās kaut kur dziļi noliktās un aizmirstās, kas nākušas dāvināšanas ceļā. Lai cik dīvaini neliktos, izmest tās tomēr nevaru, jo katra saistās ar kādu cilvēku, ar kādu svētku mirkli, notikumu. Īpaši jauka dāvaniņa liekas, ja ar cilvēku, kurš to atstājis, dzīves ceļi vairs nekrustojas vai viņš atrodas nesasniedzamos tālumos. Katra cilvēka dāvinājums, liels vai mazs, liek atcerēties laiku, kas pavadīts kopā, un novēlēt domās arī viņam tikai to pašu labāko.
Ar dāvinātajām grāmatām ir pavisam īpaši, ja tajās atstāts arī ieraksts no dāvinātāja. Kad tāda aizmirsta grāmata atkal tiek atvērta, notiek mazliet kā pasaku vai fantastikas filmās. Laiks it kā sāk ritēt atpakaļ un aizved kaut kur tālu, tālu pagātnē, var gadīties – pat bērnībā, ļaujot nonākt kādā skaistā vai nozīmīgā dzīves mirklī : bērnības vai iesvētības svētkos, skolas izlaidumā, uzvarētā konkursā, olimpiādē. Un tad nav svarīgi, cik interesanta vai cenas ziņā vērtīga ir grāmata, svarīgs ir dāvinātāja ieraksts, viņa vēlējums, paraksts. Tās taču ir jaukas un svarīgas atmiņas! Tās atgādina par piepildītu dzīves laiku, par satiktajiem cilvēkiem.
Neko jaunu jau nepateicu – Ziemassvētki tuvojas un dāvanas būs! Lai prieks, tās gādājot un saņemot!
Komentāri