Ar lielu atvainošanos par mana laika kavēšanu un pilnu sirdi redakcijai zvanīja kāda Cēsu pilsētas Viestura ielas iedzīvotāja. Kundze vārdu nenosauca, vien atzina, ka esot krietnos gados. Sarunu viņa uzsāka ar pateicību atbildīgajai iestādei par pagalmā veiktajiem remontdarbiem. Vīri esot čakli strādājuši, atrakuši zemi, lai labotu komunikācijas, tad savus kurmja rakumus skaisti aizbēruši, vietu nolīdzinājuši un iesējuši zālīti. Dažas dienas vēlāk sācies lietainais periods un teritorijā parādījušies dubļi. Pa šiem dubļiem kā uzburti sākuši bradāt bērni. Tagad skats atgādinot cūku rakumus. Kundze skumji noteica: “Žēl, ka cilvēku darbs tiek izpostīts. Tagad viss sabradāts. Tāda iedzīvotāju attieksme rāda, ka prasīt protam, bet saglabāt ne. Vēl skumīgāk kļūst, ka, aizrādot bērniem un uzrunājot viņu vecākus, un lūdzot neļaut mazajiem ālēties pa tikko sakārtotu vietu, saņemu tikai nievājošu attieksmi. Mums iekšpagalmā ir speciāli izveidots bērnu laukumiņš, kur var skraidīt, lēkāt un priecāties pēc sirds patikas! Kādai māmiņai minēju, ka šajos rakumos reiz uzaugs zālīte un sētniekam tā būs jāpļauj. Viņš, nabags, mocīsies. Zālīti nevarēs skaisti, līdzeni nopļaut, tad visi pārmetīs sētniekam slikto darbu. Šī māmiņa man nievājoši atbildēja: “Kas jums par daļu! Jums taču tā zāle nebūs jāpļauj!” Viendien, kad šo skatu vairs nevarēju izturēt, pati aiztriecu bērnus. Līdz vecāku neapmierinātībai ilgi nebija jāgaida. Tagad bērni var darīt, kas ienāk prātā, un skumjākais, ka vecāki nemāca cienīt otra darbu, nenovērtē sekas, vien iedomājas, ka vecajām kaimiņienēm to vien gribas, kā meklēt kašķi. Kaut gan dzīvojam vienā pagalmā, visi izmantojam gājēju ietves un celiņus, apkārtējās vides sakopšana, acīmredzot, rūp tikai dažiem. To pašu var teikt par nesen nobruģēto ietvi. Bērni pa to dragā ar skrejriteņiem, lēkā, velosipēdus ar spēku triec pret bruģi. Jā, akmens jau nesaplīsīs, bet stūrīši un šķembas nošķiļas. Viss taču top par mūsu sabiedrības kopējiem līdzekļiem, paši maksājam, lai tiktu uzlabota vietējā infrastruktūra, bet šķiet, ka ne visi to aptver. Un ko gan mēs varam sagaidīt no bērniem, par kādu cieņu vai normālu attieksmi varam runāt, ja vecāki paši klaji demonstrē, ka savstarpējās attiecības ir jākārto, otru pazemojot un noraidot cita viedokli?”
Vispirms jau prieks, ka kundze sarunu sāka nevis ar sūdzību, bet ar cieņu un smalkjūtību, ar otra cilvēka devuma novērtēšanu. Taču šis notikums parāda arī to, ka ļoti bieži, veidojot attiecības, tostarp attiecības ar kaimiņiem, mēs nemākam ieklausīties otrā cilvēkā. Iespējams, piktajai māmiņai bija savi argumenti. Var jau būt, ka pēc lecīgās atciršanas sirmajai kundzei, viņa vakarā tomēr aprunājās ar savu bērnu. Bet tā vietā, lai sarunā ar kundzi atzītu, ka bērns ir resgalis un, iespējams, neapzinās sava nedarba sekas, viņa ieņēma zināmo stratēģiju – labākā aizsardzība ir uzbrukums. Diemžēl šāda reakcija novērojama arvien biežāk. Neiecietība, pēkšņs nosodījums un emocionāls mutiskais izvirdums. Arī vairāki antropologi pieminējuši, ka sabiedrība kļuvusi neiecietīga. Esam kā iršu pūznis, kam uzsperts ar kāju, taču gribētos cerēt, ka šis ir viens no izņēmuma gadījumiem un līdzās neiecietībai tomēr pastāv arī labā novērtējums. Iespējams, mēs aizdomājamies, cik svarīgi ir mācēt ieklausīties otrā. Pamanīt. Ievērot. Cienīt otru un arī sevi un respektēt cita viedokli. Dažam vajag izrunāties, citam pietiek ar pāris vārdiem, vēl cits pamanās sadzirdēt, pat nevaicājot, vien uzmanīgi pavērojot otru, pasekojot līdzi viņa skatienam, balss intonācijai, elpai. Laimīgi tie, kas to jau iemācījušies bērnībā. No pieredzes ir daudz grūtāk pārmācīties, bet tas nav neiespējami. Vajag tikai mazliet paskatīties uz sevi no malas un ķerties pie lietas. Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka sākt vajag ar bērniem. No bērnības.
Komentāri