Kaut ziemas tumsa tuvojas pavasarim, laika apstākļi mūs pārbauda – vienu dienu debesis ir pelēkas un līst kā īstā rudenī, nākamajā sals uzspodrina peļķes, uzkrīt balts sniega pulveris, ko iemirdzina saulīte. Katru rītu, pošoties uz darbu, jāpielāgojas kam citam – gumijas zābaki jānomaina ar siltiem apaviem, vējjaka ar kažociņu. Garderobe katrai laika kaprīzei jātur pa rokai, lai nav jākavējas, rakņājoties pa skapi.
Tāpat kā laika apstākļi, mūs pa brīdim ar ko jaunu liek samierināties dažāda līmeņa – pašvaldības un valsts – normatīvie akti. Tāpat kā pēdējās dienas laikapstākļi, mūs pārsteidz it kā zināmi, tomēr citā interpretācijā saprasti nosacījumi, kuri tulko mūsu maciņus. Piemēram, zināms, ka savulaik tika nolemts no 2016.gada 1.jūlija ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi 21% aplikt dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksu. To arī rēķinos, ko cēsnieki saņēma no daudzdzīvokļu namu apsaim-niekotāja, varēja ieraudzīt. Taču nule saņemtajos rēķinos par janvārī 21% PVN likme piemēro-ta arī avansam uzkrājumu fondā. Dīvaini, vai ne? Cilvēki veido uzkrājumus, lai remontētu savu kopējo īpašumu, bet to naudu apliek ar nodokli! PVN summa jau nav liela, parasti mazliet vairāk par eiro, taču nesaprotams pats princips – kāpēc par šo summu jāmaksā nodoklis? Ja katrs dzīvokļa īpašnieks tos piecus sešus eiro krātu savā krājkasītē un tad, kad vajadzētu, atdotu samaksai par remontu, viņam taču par sakrāto summu nekāds PVN nebūtu jāmaksā! Taču, ko darīsi, ja valdība tā paredzējusi, nāksies vien maksāt gluži tāpat, kā pēc vakardienas sala šodien jāsamierinās ar lietu, jāmeklē lietussargs un gumijas zābaki.
Laika apstākļu kaprīzes mēs ietekmēt nevaram. Vai varam ietekmēt to, ko un kādus nodokļus kurā reizē no mums prasa vai prasīs Saeimas, valdības un pašvaldību pieņemtie lēmumi? Laikam taču arī ne. Atliek tikai pa rokai turēt humora izjūtu un filozofisku attieksmi pret dzīvi, lai tad, kad nāks nākamais pārsteigums, mums tie nebūtu jāmeklē aiz dusmu un aizvainojuma sajūtas.
Komentāri