Lai piedod autortiesību institūts – atsaukšos uz aizsāktu domu, par kuras izcelsmi vairs atminēt nevaru, vai tā sociālās saziņas telpās sagrābstīta vai tik tiešām pašai krīzes apstulbinātajā prātā dzimusi. “Kas biedē vairāk – tas, ka pēc pandēmijas izplosīšanās dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk vai, tieši otrādi, ka viss atkal būs pa vecam.” Kad ar pandēmijas izsludināto ārkārtējo situāciju valstī bija kaut nedaudz aprasts un mēs visi jau sākām morāli pagurt no ziņās un telefonsarunās klimstošās atziņas “nekas vairs nebūs kā agrāk”, nāca nākamais kolektīvās apziņas pārdomu vilnis – viss šis posts cilvēka būtībai nebūs licis mainīt sevī itin neko. Atgriežoties šodienā, kad divarpus mēnešu aizvadīti jaunu ierobežojumu, nosacījumu un to samazināšanas gaidās, arvien vairāk iegulst pārliecība, ka tas otrais apgalvojums būs krietni tuvāks patiesībai. Un tieši tas mani biedē vairāk.
Šo laiku Vecpiebalgas pusē pavadījušais Rīgas Stradiņa Universitātes docents, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks maija vidū publicētajā intervijā laikrakstam “Diena” ļoti skaidri formulējis netīkamo, taču “dzelžaino” sakarību. Pēc viņa teiktā, ir patiesības grauds vispārzināmajā pieņēmumā par jebkurai izaugsmei nepieciešamo krīzes momentu, taču neviena krīze gan mūs automātiski nenoved pie kādas jaunas izaugsmes. “Viens, ejot cauri pārbaudījumiem, nostiprinās, cits – salūst. Mēs parasti redzam tos, kas izdzīvojuši un nostiprinājušies.”
Man ir bezgalīgs prieks par daudzu pedagogu attālinātajā komunikācijā gūtajām pozitīvajām atklāsmēm par savu audzēkņu patstāvību, tomēr no prāta neizslīd tā jaunākā vecuma skolēnu daļa, kuriem līdz šim jau hroniski pietrūcis un attālināto mācību laikā vēl akūtāk pietrūkst atbalstoša pieaugušā blakus. Varam aizgūtnēm slavēt un cildināt tos, kuri cenšas un pielāgojas laikmeta vējiem, taču tas tik un tā negūst atbalsi tur, kur cilvēki gaida tikai visu šo beidzamies.
Ir ārkārtīgi interesanti lasīt un vērot tūrisma un kultūras nozares pārstāvju radošuma horizontu – cik tālu tas spēj aizsniegties un kādas idejas ģenerēt, lai atrastu iztikas nodrošinājuma variantu savā darbības laukā. Taču turpat līdzās – un ne pusanonīmos sociālo vietņu komentāros – ir šo pašu jomu pārstāvji, kuri labprātāk žēlojas par varas pārstāvju nesapratni, kam un kādi pabalsti būtu jāpiešķir.
Sitienu pa mūsu ierasto dzīvi un ekonomiku esam pieņēmuši, īstā krīze tagad tikai sākas un vēl kādu brīdi neatkāpsies. Bērnu agrīnajā attīstībā arī tiek iedalīti vairāki vecumposmi, kad augošā personība pārdzīvo kārtējo krīzi, taču bērnā ir vēl ļoti spēcīgs iekšējais dzinulis “kā par spīti” savu krīzi pārvarēt un ielēkt nākamajā attīstības etapā. Gribētos vēlēt mums visiem atjaunot šo it kā bērnišķīgo kvalitāti – kā par spīti pārvarēt.
Komentāri