Valdības lēmums, ka ekonomiskās situācijas dēļ algas valsts sektorā strādājošajiem nepalielinās, ir kārtējā nepatīkamā ziņa laikā, kad ekonomiskie spaidi jo vairāk liek par sevi manīt. Vismaz sākotnējā variantā tika paredzēts algas iesaldēt visiem bez izņēmuma, līdz ar to „jostu savilkšanas politika” ir plānota tikpat skarba kā agrāk.
Aicinājumus par stingro jostas savilkšanu esam dzirdējuši nu jau gadu desmitiem. Parasti šādi aicinājumi tiek izteikti, kad redzams — galus kopā savilkt nebūs viegli un ir jādomā, uz kā rēķina veikt budžeta optimizāciju. Mēs gan neesam redzējuši vispusīgu taupības politiku jomās, kur naudu nudien var taupīt, toties esam manījuši, kā nauda tiek atņemta tiem, no kā visvieglāk ir atņemt. Šīs pieredzes dēļ katrs jaunais aicinājums uz taupīšanu tiek uztverts ar aizvien lielāku ironiju. Daļēji to rādīja arī tas, cik viegli folklorizējās iepriekšējā premjerministra Aigara Kalvīša solījums par septiņiem treknajiem gadiem — realitātē tie beidzās kaut kur pusceļā ar pēdējos desmit gados augstāko inflāciju.
Vienā brīdī jostas savilkām tik cieši, ka bezdeficīta budžets sanāca. Tiesa, tikai uz papīra, jo izrādījās, ka prognozes par ekonomikas situāciju un plānotajiem ieņēmumiem ir bijušas pārlieku saulainas. Un, lai varētu runāt par nākamo bezdeficīta budžetu, nākas meklēt, kur dabūt naudu un uz kā rēķina to ietaupīt. Situācijā, kad daudziem Latvijas iedzīvotājiem ar savu maciņu nāksies izjust taupības režīma jauno pakāpi, ideja par bezdeficīta budžetu daudziem vairs nemaz nešķiet tik pievilcīga. Mēs tagad varētu plaši diskutēt, kas ir labāk — ekonomēt un badoties tagad, vai aizņemties cerībā, ka nākotnē dzīvosim labāk un varēsim atdot naudu, kas palienēta budžeta lāpīšanai. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs uzsver, ka svarīgs ir bezdeficīta budžets, taču atradīsies ne mazums ekonomikas speciālistu, kas neiebildīs pret viena, divu, trīs procentu deficītu.
Brīžos, kad esam nonākuši naudas trūkumā, sākas strīdi par to, kam atstāt un kam atņemt solīto naudu. Tādos gadījumos atskan pa kādam viedoklim, kas norāda uz līdzekļu šķērdēšanu dažādās jomās. Piemēram, jau pieminētais I. Rimševičs pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Latvijā ir visdārgākā valsts pārvalde Baltijas valstīs, bet savukārt Eiropas Savienības mērogā vēl izšķērdīgāka ir tikai Kipra. Vislētākā ir Igaunija. Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane šos paziņojumus nekavējoties centās atspēkot, norādot, ka skaitīšana un salīdzināšana nav bijusi korekta, pierādīt pretējo viņa tā arī nespēja.
Gribētos sagaidīt, lai šādos finanšu trūkuma apstākļos valsts tuvumā būtu kāds, kas spētu strādāt šajā virzienā, proti, galus savilkt kopā uz valsts pārvaldes izmaksu samazinājuma rēķina. Tas, protams, ir ļoti grūti. To parāda kaut vai
fakts, ka vairāk nekā desmit gadus neesam spējuši veikt administratīvi teritoriālo reformu — gan praktisku, gan emocionālu iemeslu dēļ. Taču pašvaldību apvienošana vien sniegtu lielu līdzekļu ietaupījumu.
Pagaidām runas par vispārēju taupību ir tikai mētāšanās ar vārdiem, un vismaz īstermiņa valsts sektorā strādājošo algu iesaldēšana izskatās reāls variants, lai budžetu varētu salāpīt. Pēc Latvijas Bankas prognozēm, nākamā gada beigās inflācija varētu būt nedaudz zem desmit procentiem. Tas nozīmē, ka, nesaņemot vairāk naudas, cilvēki dzīvos sliktāk un varēs nopirkt par vienu desmito daļu mazāk. Un, ja runa ir par cilvēku, kas strādā valsts iestādē un jau tagad pelna maz salīdzinājumā ar to, ko uzskatām par labu algu, tad nākamais gads viņam nudien nozīmē neko citu kā vien jostas savilšanu. Kad valstij ir par maz naudas ceļu remontēšanai, jaunu ēku būvēšanai un esošo atjaunošanai, datoru iegādei vai citiem tēriņiem, attiecīgi samazinās iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Taču tajā brīdī, kad cilvēkiem ir par maz naudas pārtikas iegādei, rēķinu apmaksai un kredītsaistību kārtošanai, kraha risks ir krietni lielāks. Vai nu cilvēki strādās slikti, vai aizies no darba, vai vienkārši izputēs. Un ar to valsts pašlaik grasās riskēt.
Tas, protams, nenozīmē, ka nevar ietaupīt arī uz publiskajā sektorā strādājošo algām. Tomēr šajā gadījumā ir jāņem vērā, ka dažu profesiju pārstāvjiem algas svārstās no simtiem līdz tūkstošiem. Ja tūkstošus saņemošie algu iesaldēšanu pārcietīs, tad citiem šāds valdības solis būs pārdzīvojams krietni smagāk. Iespējams, vismaz medicīnas māsas nākamgad tomēr sagaidīs algas paaugstinājumu. Šodien notiek Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un valdības tikšanās, kuras laikā tiks diskutēts par iesniegtajiem priekšlikumiem budžeta taupīšanai. Ir cerība, ka bez algām atradīsies arī citas jomas, no kurām gūt līdzekļus budžeta lāpīšanai.
Komentāri