rajona invalīdu biedrības priekšsēdētājs
Nedēļas nogalē rajona padomē notika piecu nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvju tikšanās ar labklājības ministri Dagniju Staķi. Tika uzdoti sabiedrību interesējoši jautājumi par pensijām, kuras apmērs invalīdiem, pensionāriem ar lielu darba stāžu (35, 40 un vairāk gadu) ir cilvēka cieņu aizskarošs, pazemojošs, un par valsts atbalstu NVO, kā tas ir civilizētās valstīs.
Ar ministri esam tikušies neskaitāmas reizes, bet, kā jau parasti, dialogs bez rezultāta, dažādi argumentēta atrunāšanās: ”Mēs nevaram, nevaram, nevaram…, jo ir zems sociāli ekonomiskais līmenis,” utt. Jājautā – kāpēc?
Uzdevām jautājumu, kāpēc var Lietuvā, Igaunijā, kā piemēru minot Lietuvu, kur invalīdu NVO organizācijām katru gadu izsniedz dotācijas trīs miljonu litu apmērā, tas ir aptuveni 600 000 latu. D.Staķes atbilde – tur augstāks sociāli ekonomiskais līmenis. Tad it kā ko jaunu centās piespēlēt Eiropas SIF projektus, aizmirstot piebilst, ka šiem visiem projektiem nepieciešams līdzfinansējums 10 – 20 procentu apmērā no kopējās izmaksas. Mums tas ir noiets etaps, līdz pat dzīvokļu ieķīlāšanai.
Cienījamā ministre likās izbrīnīta par darba grupas izveidošanu Finanšu ministrijā, lai izpētītu jautājumu par 1% iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīšanu sabiedriskā labuma organizācijām, kaut gan pēc mūsu pieprasījuma šo lēmumu 09.08. 2006. ar valsts sekretāra I.Allika parakstu iesūtīja pati Labklājības ministrija.
Kāpēc esam nonākuši līdz nabadzībai, to nesadzirdējām. Gribējām dzirdēt, ko, kā un kad valdība darīs sociālo uzlabojumu jomā. Atbilde – vajadzību daudz. Bet ne vārda par to, kas vainojams pie sociāli ekonomiskās lejupslīdes. Šobrīd pensijas indeksācija 3,55%, inflācija 6,8%. Mums tas nav pieņemami. Tā nu šoreiz un arī iepriekš vairākkārt esam pārliecinājušies, ka valdība neieklausās loģiskos, argumentētos, pamatotos priekšlikumos. Skaisti vārdi izskan valdības koalīcijas deklarācijā, bet darbos viss ir pretēji – naudas un varaskāre.
Šajos neatkarības gados no mūsu prasībām nav izpildīts neviens punkts, jo pie varas ir politiķi, kuriem demokrātija un tiesiskums nav pamatvērtības.
Sociālo uzlabojumu risināšanai līdzekļu pietiek, nepieciešama tikai politiskā griba, atceļot nekam nevajadzīgos ”pieredzes apmaiņas” komandējumus, prezentācijas, mobilo sakaru un dzīvokļu apmaksas, pētījumus, kāpēc tik daudzi aizbrauc uz Īriju. Plaisa starp sabiedrību un varu arvien palielinās.
Darīsim visu iespējamo, lai tiesiskā un demokrātiskā ceļā ar dažādām metodēm valsts priekšstāvjus noliktu savās vietās kalpot sabiedrības, nevis savām šaurajām interesēm. Tā turpināties nevar. Vai arī pacietīgi gaidīsim septiņus treknos gadus? Atklāts paliek jautājums, vai visi tos sagaidīs.
Komentāri