Samērā mierīgi pagājis kritiskais datums – 16. marts. Par to paldies laikam jāsaka gan iekšlietu struktūrām, gan iespējamo nekārtību ”vaininiekiem”. Bijušo latviešu leģionāru skaits sarucis zem pieciem tūkstošiem (1943. gadā viņu bijis ap 11500), ievērojami samazinājies arī to karavīru skaits, kas cīnījās frontes otrā pusē. Tagad vairāk jārēķinās ar organizācijām un ideologiem, kas cenšas darboties un runāt veco vīru vārdā.
Bijušie leģionāri savu dienu atzīmē mierīgi – piedalās dievkalpojumos, noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, apmeklē bijušo kara biedru kapa vietas un nekādas nekārtības neizraisa. Taču šie pasākumi ir izaicinājums padomju armijas veterāniem un viņu ideologiem, kuri šī datuma atzīmēšanu afišē par fašisma un nacisma atdzimšanas draudiem un ar dažādiem paņēmieniem cenšas šim faktam pievērst vai visas pasaules uzmanību, aicinot ierasties daudzu valstu žurnālistus un pašiem demonstrējot negatīvo attieksmi, sagaidot un pavadot leģionāru gājiena dalībniekus ar nosodošiem izsaucieniem un žestiem. Kādēļ tā notiek?
Esmu dzirdējis skaidrojumu, ka šie skaļie protesti ir tādēļ, lai atmaksātu par nosaukumu ”okupanti” un lai lieku reizi uzsvērtu: fašismu pasaule ir publiski nosodījusi Nirnbergas procesā, bet padomju režīma izdarības joprojām tiek noklusētas. Uzvarētājus taču nesoda…
Šogad protesti vairs nebija tik plaši un ”krāšņi” kā iepriekš. Savu panāca arī smagi ekipētie kārtības sargi, kuri nepieļāva tiešu konfrontāciju.
Gribu dalīties domās par latviešu leģionāriem un viņu likteni. Mazliet vēstures. Leģionu sāka organizēt 1943. gada februāra beigās, kad vācu militāristi zaudēja ”zibenskaru” un juta nepieciešamību pēc svaigas lielgabalu gaļas. Tādēļ, ka vācieši nevēlējās veidot nacionālas armijas, ar ģenerālā štāba lēmumu leģionu iekļāva SS. Pazinu puišus, kuri kara sākumā vēlējās tūlīt cīnīties pret sarkano armiju, lai atriebtos par savu tuvinieku izsūtīšanu un iznīcināšanu Baigajā gadā. Vācu propaganda tolaik bija savu uzdevumu augstumos, publicējot gan dokumentus, gan fotogrāfijas par čekas briesmu darbiem. Taču arī paši vācieši zvērībās neatpalika, iznīcinot gan ebrejus, gan garīgi slimos un padomju laika aktīvistus. Sākotnējā raušanās uz fronti noplaka, leģiona veidošanas laikā brīvprātīgi pieteicās tikai ap 15 procentiem iesaucamo. Pārējie tika iesaukti obligātas mobilizācijas kārtībā. Bija izvairīšanās no iesaukšanas, dezertēšana.
Viena no lielākajām traģēdijām bija tā, ka plašā frontes līnijā nostādīja latviešu – sarkanās armijas un leģiona karavīrus vienus pretī otriem. Cīnījās brālis pret brāli. Bija paradoksāla situācija. Nezinu nevienu latviešu leģionāru, kurš būtu cīnījies par Vācijas kundzību. Nekad nav aizmirsti ilgie vācu kundzības gadi mūsu tautas vēsturē. Vācu armija bija tikai līdzeklis padomju iekārtas sagraušanai; pamatmērķis bija Latvijas neatkarības atgūšana. To pierādīja arī notikumi kara beigās, kad tā sauktajā Kurzemes katlā latviešu leģionāri ieročus pacēla ne tikai pret sarkano armiju, bet arī pret vāciešiem, kuri gribēja padoties. Un vācieši savukārt centās iznīcināt kureliešus un citus latviešu formējumus, kas nepakļāvās viņu pavēlēm. Kurzemes katlā un vēlāk mežabrāļu formējumos pretošanos padomju okupācijas spēkiem uzturēja iluzorā cerība par Rietumvalstu iejaukšanos Latvijas notikumos.
Esmu pārliecināts, ka tie latvieši, kas bija spiesti cīnīties padomju pusē, arī naivi cerēja uz Latvijas neatkarības atgūšanu kara rezultātā un viņi nejūt naidu pret leģionāriem, kuru mērķis bija tāds pats. Mūsu karavīri gluži vienkārši tika izmantoti kara mašinērijā. Pat vairākkārt. Kara beigās sarkanajā armijā ieskaitīja arī daļu bijušo leģionāru, kuri bija nonākuši gūstā. Protams, pēc pamatīgas filtrācijas. Kā pusē tagad ir viņi? Paši savā – latviešu karavīru pusē.
Nav vairs tālu laiks, kad vēsturē aizies toreizējie karotāji. Paliks atmiņas par viņiem un dažādie skaidrojumi par notikumiem otrajā pasaules karā. Domāju, ka vēl ilgi skanēs atbalsis divu dažādu ideoloģiju savstarpējos strīdos par to, kurš pasauli izglābis un kurš nodarījis tai lielāku ļaunumu, bet bijušie latviešu karavīri, vienalga, kurā pusē cīnījušies par savas zemes brīvību, klusu un mierīgi dusēs savos kapos. Varbūt kādreiz pa-smaidīs par to, kas notiek te – virs zemes.
Komentāri