Traģēdija Aļaskā, kad maija izskaņā ceļā uz Ziemeļamerikas augstāko – Denali virsotni – dzīvību zaudēja trīs Latvijas alpīnisti, pāršalca ne tikai Latvijas sabiedrību, bet visu pasauli.
Mēs ļoti lepojamies par latviešu sasniegtajām virsotnēm – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet diemžēl brīdī, kad notiek traģēdija, pēkšņi sarodas daudzi zinoši “eksperti”, kuriem ir viedoklis, kāpēc tā notika un kā vajadzēja darīt citādāk.
To, ka komentējošie latvieši sociālajos medijos ir zinoši pilnīgi visās jomās, varam pārliecināties katru reizi, kad mūsējie ir piedzīvojuši kādu neveiksmi vai traģēdiju. Ja mūsējie zaudē hokejā, daudzi ir lietpratēji, kā bija jāspēlē; ja ķirurģijā ir bijusi neveiksmīga operācija, līdzcilvēki neskopojas ar ieteikumiem, kā bija jāoperē, lai tā nenotiktu; ja notikusi auto avārija, daudzi kļūst par autoekspertiem, kuri vislabāk zina, kā pareizi bija jābrauc; un, ja cilvēki ir zaudējuši dzīvību ceļā uz kalna virsotni, izrādās, ka sabiedrībā daudziem ir izcilas zināšanas alpīnismā, lai gan nevienā no augstajām kalnu virsotnēm nav kāpts.
Atšķirībā no alpīnistiem, kuri nevienam neko nepārmet, jo zina, ka kalnos kāpšana vienmēr ir saistīta ar risku, komentētājiem gan vienmēr ir, ko teikt. Bet tas vairs nepārsteidz. Mani pārsteidza citi komentāri – tie, kuros izskanēja frāzes, ka tās ir muļķīgas nāves, nejēdzīgs pasākums, kurā cilvēki pārvērtē savas spējas, un pats galvenais- vai tiešām kalnā kāpēji nepadomāja par saviem tuviniekiem, kuri zaudēja savus mīļos. Man negribas ticēt, ka mūsu sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka būtu jādara tikai tas, kas citiem ir pieņemams. Turklāt vienprātības nav arī par to, kas ir pieņemams. Cenšanās dzīvot pēc citu pareizajiem priekšstatiem ir vistiešākais ceļš uz nelaimīgi nodzīvotu dzīvi. Ja laimei ir vajadzīgs citu cilvēku apstiprinājums, tad laime var izirt vienā mirklī, tajā, kad līdzcilvēki maina savu viedokli. Zināms taču, tas notiek ļoti bieži.
Mēs patiesi esam tik dažādi – vienam patīk darbs savā sētā, un viņš tur rod laimi un mieru, un nekur negrib doties. Citam dzīves garšu dod tieši plašās pasaules izzināšana un sevis izaicināšana, lai ieraudzītu to, ko tikai saujiņai cilvēku lemts redzēt. Skaidrs, ka nevienam no alpīnistiem nav ilūziju, ka kalnos kāpšana ir tikai viegla pastaiga un skaisti skati kā no pastkartītēm. Tas ir risks, kurā rezultāts nekad nav garantēts. Jāpiekrīt, ka kalni nevienam neko nav parādā, neko nav apsolījuši – ne virsotnes sasniegšanu, ne atgriešanos no tās. Bet tieši, kāpjot kalnos, ar dziļu cieņu pret dabas varenumu, alpīnisti jūtas dzīvi. Un, pēc līdzcilvēku atmiņām, var just, cik ļoti dzīvi un citus uzrunājoši viņi bija arī savā ikdienā. Viņi nevis vienkārši eksistēja, bet patiesi dzīvoja ar savu mērķi un savu sapni. Kā sacīja viens no komentētājiem: “Visi reiz nomirsim, tikai citi būs paspējuši arī dzīvot.”
Komentāri