Laikam ir kāda sakarība starp zirgu un latvieti. Abi velk savu dzīvi cerībā, ka reiz sasniegs kalna galu un tā kļūs vieglāka. Abi visdrošāk jūtas uz simtreiz staigāta ceļa, kur pat grāvī labi zināma katra dziļāka vieta. Un nav lielāka pārdzīvojuma, ja kādudien ceļa līkums izrādās iztaisnots vai jādodas pa citu taku. Tāda ir cilvēka un zirga daba.
Ja abiem prasītu, vai negrib ko jaunu, labāku, gan zirgs paudīs alkas pēc leknākas pļavas un vieglāka braucēja, gan latvietis cels abas rokas par jaunāko, modernāko. Kad pienāks pārmaiņu rīts, vērts abus pavērot – viņi būs pret, kaut saprotot, ka vajag un nav jau vispār pret, bet tikai ne tādā veidā, izpildījumā. Un vispār – nav īstais laiks. Tad vai nu kāds pārmaiņu kritizētāju klusiņām pabīda malā, vai arī viņš gūst virsroku. Daudz kas atkarīgs no katra balss skaļuma un tembra.
Latvija jau vismaz 25 gadus ir reformu valsts. Kā lūgšana pie pusdienām skan – jāreformē valsts pārvalde, izglītība, medicīna, pašvaldības, vēl arī jāapvieno, jāsamazina, jādatorizē, jāatbalsta… Taču neviens šo vārdu vervelējumu neuzklausa. Vienkārši nav pašnāvnieka, kurš uzņemtos to darīt. Krieviņš grasījās reformēt valsts pārvaldi, nodarbināto skaitu samazināt līdz pat desmit procentiem. Gribēja vēl izdarīt ko saprātīgu, tiesa, ne ierēdņiem un politiķiem. Sākās politika, politiķu spēles. Nu Krieviņš vairs nav Valsts kancelejas vadītājs. Šadurskis, nu jau jāsaka – cik vien var atcerēties -, kaut ko reformē izglītībā. Vakarā viss skaidrs, vienojušies, no rīta pēc nakts cīņas ar lietuvēnu daudzi maina domas, pat viedokļus, ka tomēr nevajag vēl neko reformēt, parunāsimies. Un tā bez gala.
Protams, nevar no cilvēka prasīt, lai viņš citu nākotnes labā zaudē darbu, algu, paša izcīnīto vietu sabiedrībā. Zirgs arī nepiekritīs, ja tam āboliņa vietā būs jāplūc pāraugusi vārpata tikai tāpēc, lai citam zirgam izaugtu arī auzas.
Runā, ka arī bezgalība nav mūžīga, bet Latvijā runas par reformām gan. Jo ne tikai par nopietnām, valstiskām lietām var spriest, vērtēt un neizlemt gadiem, tā var darīt ar katru sīkumu. Taču veselīgajam saprātam, kaut nelielam redzējumam tālāk par kaut nieka pieciem gadiem jābūt. Kamēr katram savs krekls būs tas tuvākais, diezin vai kas iznāks. Vien žēl, ka tas ietekmē visu sabiedrību, valsti. Starp citu, savulaik ormaņi Rīgā cēla bunti, jo sāka kursēt pirmie tramvaji. Lērums bija liels. Cilvēki un zirgi gribēja pa vecam. Neiznāca. Progress. Sakārtot lietas, arī tas taču būtu progress.
Komentāri