Pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš pasaule mainījusies. Mēs piedzīvojam vēsturi un rakstām vēsturi. Tā nav traka videospēle vai šausmu filma, ko var izslēgt. Karš nav “kaut kur tālumā”, bet pietiekami tuvu. Visi notikumi pirms tam, visi sadzīves sīkumi un grūtības ieguvuši citu vērtību vai kļuvuši maznozīmīgi.
Radio personība un pasākumu vadītājs Valdis Melderis trešdien sociālajā vietnē publicēja ierakstu: “Varbūt nav sanācis par to aizdomāties, bet šobrīd mēs visi kopā rakstām vēsturi. Arī ar saviem sociālo tīklu ierakstiem. Un tā ir vēsture, kas internetā paliks līdz laika galam. Vai arī līdz interneta galam. Tāpēc ir svarīgi, lai lietas sauktu īstajos vārdos. Arī tādēļ, ka mēs vairs nevaram atļauties baidīties.”
Esmu izaugusi ar vecāku un vecvecāku stāstiem, kuros bieži tika iezīmētas vēstures robežzīmes: pirms kara, kara laikā, pēc kara. Stāsti par ieguvumiem un zaudējumiem, kam cauri vijās mācība, kā prast izdzīvot un sadzīvot. Kad runāt vai paklusēt, kā saglabāt cilvēcību un neturēt naidu kā mūžīgo uguni.
Ko mēs, kas piedzīvojam šo laiku, stāstīsim par 21.gadsimta trešo desmitgadi, kad iespaidus un pārdzīvojumus par vieniem spilgtiem notikumiem dzēsa nākamie, vēl spilgtākie? Sērgas viļņi, robežas šķērsotāji – Eiropas labumu meklētāji no tālām dienvidzemēm, pretrunīgi lēmumi galvaspilsētā un vietējie ķīviņi kļuva nesvarīgi, sākoties karam.
Es ceru, ka stāstīsim ne tikai par naudas un materiālajiem ziedojumiem ukraiņu brīvības cīnītājiem un karā cietušajiem, par palīdzību, uzņemot bēgļus un ārstējot ievainotos, par drosmīgajiem ārstiem un speciālistiem, kuri devās uz Ukrainu.
Vai stāstīsim, kā vienā nelielā ģimenē vai dzimtā uzskati un pārliecības kā kažoki tika mainīti ar oderi uz āru vai atpakaļ neskaitāmas reizes? Vai stāstīsim par bailēm, kļūdīšanos un spēju atzīt kļūdas?
Vai spēsim atklāt, ka mūsu laiku ikdienā vairākas stundas aizņēma sociālie tīkli, kur izkarojām “sausās kaujas” par labajiem un neitrālajiem, par neizdarītiem vēsturiskā taisnīguma mājasdarbiem un sāpīgās patiesības interpretācijām? Jā, arī par asarām un negulētajām naktīm, lasot un skatoties satraucošās ziņas un domājot par radiem, draugiem, darba un sporta gaitās satiktajiem, kuri Ukrainā aizstāv savu zemi.
Vai stāstīsim par karogiem un lentītēm, krāsām un simboliem, kas tika atļauti vai aizliegti, norauti, nīdēti un atkal vietā atlikti? Varbūt atklāsim, ka mazās ikoniņas sociālo tīklu profilos reizēm darbojās ar graujošu spēku un nozīmēja vairāk nekā godīgs ieraksts vai attēls, jo, nepārtrauktajā informācijas plūsmā un steigā pietika tikai ieraudzīt šo krāsu laukumiņu.
Vai pieminēsim tos rupjos izteicienus svešvalodā, kas spontāni iznira no tabu dzīlēm, tika legalizēti kā atļaujošā norma un kļuva par uzvarošu devīzi plakātos, uz ceļa zīmēm, uz apģērba un citur?
Tas bija sen, kad dzejnieks Ojārs Vācietis uzrakstīja šīs pravietiskās rindas, taču tās iederas šodien: “Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.”
Komentāri