Starptautiskā sieviešu diena ik gadu atgādina par sieviešu sasniegumiem visdažādākajās jomās. Šis datums arī atgādina par dzimumu līdzvērtību un sieviešu tiesībām.
Gadu gaitā sievietes un vīrieši tikuši gana daudz salīdzināti gan pēc ienākumiem, gan izglītības, nemaz neminot daudzas citas ikdienišķas parādības. Lai nu kā, laikam ejot, sievietes ir spējušas izcīnīt pasaulē sev līdzvērtīgu vietu ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, šī robeža starp dzimumiem ir kļuvusi pavisam šaura.
Starptautiskā sieviešu diena ļauj atcerēties par sieviešu spēku un panākumiem. Šīs svētku dienas vēsture gan ir diezgan sena, par spīti tam, ka vairumam no mums – gan jaunākajām paaudzēm, gan vēl tiem, kas dzimuši un uzauguši Padomju Savienības ierobežojumiem un tabu pieblīvētajā laikā – asociējas tieši ar sociālisma varu. Un ne velti. 1909.gadā Ņujorkā amerikāņu sociālistiskā partija pirmoreiz šo dienu atzīmēja par godu piecpadsmit tūkstošiem sieviešu, kas bija sanākušas protestēt pret zemo atalgojumu, garajām darba stundām un vēlēšanu aizliegumu. Krievijā šo dienu sāka atzīmēt 1911.gadā, bet vēl pēc diviem gadiem tā jau tika pasludināta par oficiālu svētku dienu. Aktivizējoties starptautiskajai sieviešu kustībai, par kuras neatņemamu sastāvdaļu kļuvusi 8.marta atzīmēšana, sievietēm laika gaitā ir izdevies iegūt vienlīdzīgas vēlēšanu un darba tiesības.
Tāpat ievērojami uzlabojumi notikuši arī privātās dzīves jomā, sievietēm izcīnot iespēju pašām rosināt šķirt laulību, legalizē kontracepcijas līdzekļus un abortus – būt noteicējām par savu ķermeni. Latvijā viena no spilgtākajām sieviešu tiesību cīnītājām bija Aspazija. Viņas runas Satversmes sapulces sēdēs aicināja Latvijas Civillikumā iestrādāt normas, kas dotu iespēju noslēgt laulību ne tikai baznīcā, bet arī civilā kārtībā, kā arī sniedza iespējas pēc sievietes iniciatīvas iesniegt laulību šķiršanas pieprasījumu.
Jāatzīst, šī svētku diena izraisa visnotaļ pretrunīgas izjūtas – padomju laikā ierastā atsvešinātā, savā ziņā noplicinātā un nedemokrātiskā attieksme pret sieviešu tiesībām šķietami neiet vienā solī ar svētku dienu, kas simbolizē visu pretējo. Ir jūtams, ka liela sabiedrības daļa, kas uzaugusi Padomju Savienības atmosfērā, joprojām izjūt zināmu rūgtumu un nicinājumu pret šo vientulīgo dienu gadā, kad vīrieši agrā rīta stundā steidz izpirkt visus tulpju pušķus. No otras puses, vismaz puķu audzētājiem tas ir izdevīgs brīdis.
Tā paaudze, kas dzimusi īsi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, pēc maniem novērojumiem, Sieviešu dienu nesvin vispār. Skolas laikā un vēl šodien, ja kāds vīrietis izsaka saldu sieviešdienas sveicienu, atklāti sakot, sametas drusku šķērmi ap dūšu. Daļēji tāpēc, ka 8.marts vismaz mūsu valstī nudien neglābjami saistās nevis ar tās sākotnējo izcelsmes valsti ASV, bet gan ar mūsu lielo, sarkano, pēdējo nedēļu laikā arvien biedējošāku izskatu ieguvušo kaimiņu. Un daļēji tamdēļ, ka šis pats feministiskais sievietes ideālisma gars čukst priekšā: “Sieviete būtu jāatceras biežāk par vienu dienu gadā, kad par to atgādina kalendārs vai reklāmas saukļi!”
Vai mēs būtu lieli zaudētāji, ja šī svētku diena savu oficiālo godu zaudētu un dotu vietu citai, piemēram, kādai latviešu folkloras tradīcijām veltītai dienai? Manuprāt, nē. Bet tas jau lai paliek visas sabiedrības ziņā. Šogad apzinīgajiem vīriešiem būs lielākas izredzes sveikt visas iecerētās sieviešu dzimuma pārstāves, jo “Covid-19” stingrie ierobežojumi nule kā beigušies – arī veikalus var apmeklēt gan vakcinētie, gan antivakseri, līdz ar to puķu noiets mazajās bodītēs un lielākajos tirdzniecības centros noteikti būs pēdējo trīs gadu laikā vistreknākais. Šogad sieviešu dienai veltītā tēma ir “Dzimumu vienlīdzība ilgtspējīgai rītdienai”, īpašu uzmanību veltot tām sievietēm, kas pievēršas klimata izmaiņu un ilgtspējīgākas nākotnes izveidošanas jautājumiem.
Komentāri