Ik dienu Latvijā uzņēmēji atgādina, ka trūkst darbaroku. Tajā pašā laikā valstī ir 27 tūkstoši jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nemācās un nestrādā. Loģiski jautājums, kāpēc uzņēmēji viņus neņem darbā un kāpēc jaunā paaudze nestrādā? Ar katru dienu prasības darba tirgū palielinās, uzņēmumos ienāk aizvien jaunākas tehnoloģijas, bez izglītības ar tām strādāt nevar. Pēdējos gados vismaz profesionālajās skolās, mācību praksēs jaunā paaudze iegūst šodienas vajadzībām atbilstošas prasmes. Bet ko uzņēmējs var piedāvāt jaunietim ar deviņu klašu izglītību? Viņam nav laika audzināt, mācīt, ieinteresēt darbā. Un jārēķinās, ka palīgstrādnieku par minimālo algu arī neatrast. Tie, kuri nestrādā, labi zina, cik viņiem jāsaņem, kaut nezina, ko prot, un retais gatavs būt atbildīgs strādnieks.
Latvijā obligāta ir 9.klašu izglītība. Cik gatavs dzīvei ir šāds jaunietis, ja viņš nevēlas turpināt mācīties? Runājot par 27 tūkstošiem jauniešu, kas nemācās un nestrādā, Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča secinājums ir vienkāršs: “Kaut kas ir nogājis greizi.” Un šajā greizumā ir jārod risinājums, gan lai jaunā paaudze iegūst izglītību, profesiju, gan lai ir, kas strādā.
Izstrādājot nākamā gada valsts budžetu, tiek vērtēts – lai būtu, kas strādā, jāaicina migranti, vēl varētu samazināt bērnu kopšanas atvaļinājumu no pusotra līdz vienam gadam, tad jaunās sievietes ies darbā. Pret abiem priekšlikumiem sabiedrībā izskanēja neizpratne un iebildumi. “Mums ir jārēķina nevis šodienai, nevis rītdienai, bet mums ir jāskatās mazliet tālāk,” norādījis labklājības ministrs Uldis Augulis. Migrantus negribam, jauniešus iesaistīt nemākam, bērnu kopšanas atvaļinājumu gribam saīsināt, bet bērnus ar bērnudārziem nodrošināt nespējam. Tāda kā smilšu piļu celšana jūrmalā, pamēģinās, tad jau redzēs, ko ūdens aizskalos, ko atstās. Varas vīri un sievas atkal teiks, ka sabiedrība un partneri noraidīja idejas, tāpēc ekonomika buksē.
Vēl par jauno paaudzi ar deviņu klašu izglītību. U.Augulis kā vienu no risinājumiem, lai jaunieši būtu prātīgāki, atbildīgāki un strādātu, iesaka par obligātu noteikt vidējo izglītību. Pēc vidusskolas jaunam cilvēkam ir cits dzīves redzējums, izpratne, ko vēlas nākotnē. Te var vien atgādināt, ka jau pirms gadiem toreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis atzina, ka atteikšanās no obligātās vidējās izglītības bijusi viena no lielākajām kļūdām izglītībā.
Izskatot 2018. gada valsts budžetu un to pavadošos likumprojektus, bija sākta diskusija arī par obligātās vidējās izglītības ieviešanu. Taču toreiz nolemts – tā kā jautājums ir ļoti būtisks, tas jāskata atsevišķi no budžeta. K. Šadurskis tad atgādināja, ka politiskos uzstādījumos obligāta vidējā izglītība jau bija ierakstīts programmā, tostarp arī “Vienotībai”, taču vienmēr pietrūcis vai nu politiskās gribas, vai nu valdības līmenī precīzi definētas prioritātes ar finansiālo pavadījumu. “Pašreizējai valdībai ir drosme veikt reformas,” toreiz bija pārliecināts K. Šadurskis.
Tagad patiesi var teikt, ka tas bija toreiz. Šodien runāt par obligāto vidējo izglītību šķiet tā jocīgi. Tiek likvidētas mazās vidusskolas, skolotāju trūkst. Vai profesionālās skolas un tagadējās vidusskolas varēs uzņemt visus, kuri pabeidz 9.klasi?
Latvija nudien ir tradicionāla valsts. Tradīcija ir visu darīt lēni, jo tad problēma nemanot pieklust, tad atkal celt to galdā, visticamāk, lai saprastu, ka risinājums ir izaicinājums, turklāt sarežģīts.
Komentāri