Gundega Drēska, Latvijas volejbola federācijas valdes locekle. Kad Latvijā būs Eiropas čempionāts volejbolā sievietēm? Es šo jautājumu uzdodu pilnā nopietnībā. Pirms gadiem 7-8 tikpat dīvains liktos jautājums par sieviešu basketbolu. Šodien tā ir realitāte. Volejbola federācija ir pieņēmusi lēmumu par sieviešu valstsvienības atjaunošanu. Es kopā ar kolēģiem pašlaik strādāju pie konkrēta plāna un, manuprāt, situācija ir pat cerīga. Cik nu tā tāda var būt, nacionālo komandu pēc vairāku gadu pārtraukuma atjaunojot no nulles. Vispirms par kadriem. Mums ir virkne spēlētāju, kuras profesionāli spēlē labās līgās. Olga Točko Grieķijā, Svetlana Dukule Itālijā, Anastasija Doņika Beļģijā, Viktorija Brice Turcijā, Sanda Dzīle Francijā. Vēl vairākas meitenes gan ASV, gan Eiropā apvieno mācības ar spēlēm studentu līgās. Kaut arī Latvijas čempionātā piedalās tikai četras komandas, to līderes noteikti ir gatavas iesaistīties izlases darbā. Bez tam plānojam piesaistīt arī 5-6 junioru vecuma spēlētājas. Kopumā ir vairāk nekā divdesmit spēlētājas, kuras reāli var pretendēt uz vietu valstsvienībā. Uzskatu, ka galvenā trenera darbs ir darbs visas sezonas garumā. Informācijas, video un statistikas apkopošana par visām spēlētājām, pastāvīgu kontaktu uzturēšana. Tas man šķiet īpaši svarīgi, jo negribas atkārtoti kāpt uz vīriešu izlases grābekļa, kad kādas nesaskaņas vai ambīcijas neļauj sapulcināt komandu iespējami labākajā sastāvā. Bez tam jau sezonas gaitā meitenēm jārada interese un vēlme iesaistīties valstsvienības treniņos, jābūt motivācijai. Nākamā gada maijā, jūnijā notiktu pirmā treniņnometne. Tās noslēgumā valstsvienībai būtu vairākas pārbaudes spēles un dalība kādā starptautiskā turnīrā. Manā skatījumā tuvākie mērķi ir izveidot nelielu profesionālu vadības kodolu – treneris, asistents, ārsts, menedžeris. Pirmo reizi sapulcināt kopā meitenes, lai viņas izjustu valstsvienības atmosfēru, sajūtas, pārstāvot savu valsti. Jābūt reālistiem un jāsaprot, ka tuvākajā nākotnē valstsvienības uzdevums ir radīt mērķi, uz ko tiekties jaunajām volejbolistēm, būt tramplīnam, lai viņas ievērotu un aicinātu spēlēt ārvalstu klubos. Ja meitenes redzēs mērķi, viņas paliks volejbolā, tas ļaus palielināt komandu skaitu, konkurenci un spēles līmeni nacionālajā čempionātā. Kad mums padsmit meitenes spēlēs profesionālā līmenī Eiropā, būs audzis Latvijas čempionāta līmenis, pienāks laiks nospraust nākošos mērķus. Treknie gadi Latvijā ir beigušies. Uzsākt izlases darbu iespējams ar pieticīgiem līdzekļiem. Vismaz sākumposmā daudz lielāka nozīme būs mērķtiecībai, ticībai saviem spēkiem un vienotībai izpratnē par sasniedzamo mērķi. Ne velti es jau sākumā vilku paralēles ar basketbolu. Ir daudz līdzību. Sākotnēji krietni lielāka uzmanība gan attieksmes, gan finanšu ziņā tika veltīta vīriešu izlasei. Meitenēm bija sevi jāpierāda. Lēciens individuālajā meistarībā un pieredzē tika panākts cīnoties par vietu zem saules ārzemju klubos. Pakāpeniski nonākot spēcīgākās līgās un labākos klubos. Arī volejbolā šis šķiet rezultatīvākais ceļš. Gan basketbolā, gan volejbolā mums ir tradīcijas, ir cilvēki, kas ar visu sirdi ir šajā sporta veidā. Vajadzīga apņēmība, mērķtiecība un nedaudz veiksmes. Kā katrā sportā.
Komentāri