Arī oktobris tūlīt beigsies. Jau svētdien notiks kārtējā sezonālā pāreja uz ziemas laiku – pagriezīsim pulksteņa rādītājus par vienu stundu atpakaļ.
Vakari kļūs vēl tumšāki, toties rīti – varbūt maķenīt gaišāki. Novembris ar ierasto klimatu (lai arī jāatzīst, šogad laiks mūs lutina, mazāk jātērē par siltumu, un varam no šausmām par apkures rēķiniem neplēst matus,) arī pie mums vienmēr šķitis tāds mazliet spokains, mistisks un dažiem pat nedaudz drūms. Novembris tomēr ir salnu mēnesis, bet īstais spocīgais gods tiek oktobrim – veļu mēnesim.
Pēdējā oktobra dienā daudzviet pasaulē – lielākoties tajās pasaules daļās, kurās mājo senās ķeltu un gēlu tautas un to pēcteči, svin Helovīnu jeb Visu Svēto nakti. Lai arī daudziem Latvijā šķiet, ka tie ir sveši, aizgūti svētki, globalizācijas kārtējais uzvaras sitiens pa mūsu tautas centieniem noturēties pie savām paražām. Patiesībā gan šī diena tomēr saistās ar daudzu tautu pagāniskajām tradīcijām. Helovīns cēlies no vārdiem “All Hallows’ Eve” jeb “Visu svēto dienas priekšvakars”, savukārt kristīgā baznīca 1.novembrī atzīmē Visu Svēto dienu. Tad tiek godināti visi baznīcā zināmie svētie, kā arī tie, kuriem baznīcas kalendārā nav veltīta īpaša piemiņas diena un par kuriem neviens nezina, bet kuri ir pildījuši Dieva gribu, vairojot Viņa godu un cilvēku labumu. Arī tā ir sena tradīcija, kas saistās ar baznīcas mocekļu pieminēšanu viņu nāves dienā. Kad mocekļu skaits pieauga, vietējās diecēzes ieviesa vienotu svētku dienu visiem – zināmiem un nezināmiem.
Dienai kļūstot īsākai, daudzas sentautas uzskatīja, ka tieši rudenī priekškars starp dzīvo un mirušo pasauli ir visplānākais. Veļu laikā bija jāuzvedas klusi. Nedrīkstēja dziedāt, vērpt, tirgoties, nesita un nekala, neveda lopus projām. Ļaudis vakarēja skalu vai sveču gaismā, strādāja klusus darbus, kavējās atmiņās par dzimtas aizgājējiem, minēja mīklas un stāstīja pasakas. Gariņu jeb vecīšu laiks iesākās deviņas dienas pirms Miķeļiem (29. septembris) un beidzas deviņas dienas pirms Mārtiņiem (3. novembris).
Par Veļu laiku latviešiem ir daudz ticējumu. Veļu laikā, vakariņas ēdot, labākie kumosi jāmet pagaldē mirušo gariem. Iļģu naktī no 1. uz 2. novembri pirtī jānes mirušo gariem ēdiens, sevišķi biezputra. Veļu laikā pa nakti nedrīkst staigāt, jo veļi maldina. Ja gadās nonākt vietā, kur veļi iet, tad nevar tikt no tās vietas ārā. Kādu gabalu paiet un nonāk tajā pašā vietā. Tos traukus, no kuriem veļi ēduši, nedrīkst mazgāt ar akas ūdeni, jo tad ūdens būs rūgts un nelietojams. Ja veļu laikā katru nakti salna, tad gaidāms vēls pavasaris. Visi šie seno latviešu ticējumi ir ļoti līdzīgi tiem, kas sastopami seno anglosakšu mitoloģijā, no kuras tad cēlies Helovīna vakars un visas tā mūsdienīgās svinēšanas versijas. Maskošanās nozīme arī gluži vienkārša – noslēpties no gariem, kas šajā naktī brīvi klejo starp dzīvajiem, lai viņi neatpazīst. Savukārt izgrebtie ķirbīši ir īru tautas leģenda par Dzelošo Džeku, kurš vairākas reizes piekrāpa Velnu, dažādos izaicinājumos to apmuļķodams un gūdams virsroku prāta spēlēs. Pēc nāves bija skaidrs, ka Dievs tādu dvēseli, kas “dzina Velnu” vārda tiešākajā nozīmē, pie sevis paradīzes plašumos neņems, bet arī Velns, aizvainots par daudzajām sakāvēm, ellē Džeku nepieņēma. Tad nu viņa dvēselei nekas cits neatlika, kā klejot pa zemi ar vienu vienīgu ogli, ko velns iedeva no elles liesmojošajiem lokiem. Džeks izgreba rāceni, ielika ogli un ar šo laternu tad turpmāk kā rēgs klejoja starp dzīvajiem.
Protams, mūsdienās Helovīns ir padarīts par mārketinga produktu, lai cilvēki pirktu un patērētu. Bet, ja atmetam malā jauniešu vēlmi katru svinamo dienu pārvērst par iespēju skaļi izklaidēties, kas gan šai tradīcijai vainas? Izgrebtie ķirbīši ar zobainajiem smaidiem tumšos, drēgnos vakaros noteikti liks pasmaidīt pat tādam cilvēkam, kura sirdī nav vietas nekam citam kā vien jumīšiem, pērkoņkrustiem un Māras zīmēm.
Galu galā, Veļu laiks mums, eiropiešiem, visiem ir vienā laikā.
Komentāri