Šajā laikā, kad iespējami jāizvairās no tikšanās ar cilvēkiem, aizvien vairāk pilsētnieku pārceļas uz laukiem vai mazpilsētām.
Protams, tie, kam kādā pagastā dzīvo vecāki, vecvecāki, tas ir vienkāršāk. Lauku uzņēmēji atzīst, ka pircēju veikalos un arī pieprasījums pēc mājražotāju gardumiem krietni palielinājies. Savukārt tie, kuri strādā attālināti no laukiem, atzinuši, ka pie dzīves laukos varētu pierast. Citi jau nopietni apsver iespēju mainīt ierasto pilsētas ikdienu.
Sapņot par savu mājiņu laukos, mežmalā, upītes krastā nevienam nav liegts. Un sapni piepildīt nav grūti, vajag tikai naudu. Tomēr, jāatzīst, sludinājumu portālos viensētu piedāvājums nebūt nav plašs. Un īpašumi lielākoties ir dārgi. Dārgi un skaisti, vai arī dārgi un teju sabrukuši. Vecās lauku viensētas, ilgus gadus palikušas bez iemītnieka, pamazām vien brūk, bet īpašnieks par nu jau graustu prasa nesamērīgu cenu. Pārdot neizdodas, un senā godība brūk tālāk. Ja arī kāds pircējs atrastos, tad tādu īpašumu var nopirkt tikai bez kredīta. Jau sen zināms, ka naudas devēji vecas ēkas kreditē nelabprāt.
Kompānijas “Bonava Latvija”, kas sevi sauc par lielāko nekustamā īpašuma attīstītāju Latvijā, valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš uzsvēris, ka bankas aizvien konservatīvāk skatās uz vecām mājām, ņemot vērā, ka tīri objektīvi tajās būs vajadzīgi papildu ieguldījumi. Būs jāsāk atjaunot. Tas nozīmē, ka cilvēkam, dzīvojot šajā mājā, būs vēl papildu izdevumi.
Arī Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas komitejas priekšsēdētājs, “Swedbank” Hipotekārās kreditēšanas atbalsta daļas vadītājs Baltijā Ainārs Balcers vērojis, ka bankas vairāk uzmanības pievērš ēku tehniskajam stāvoklim. Viņš arī atgādinājis, ka 80% nekustamā īpašuma tirgus Latvijā notiek Rīgā un Pierīgā. “ Viena interesanta tendence – cilvēki arvien vairāk izrāda interesi par iespēju iegādāties mājokli vai nu kādā klusākā piepilsētas rajonā, vai pat varbūt kaut kur ārpus pilsētām un lauku teritorijās. Cilvēki ir pārliecinājušies, ka daudzās profesijās darba pienākumus var veikt arī attālināti,” sacījis Ainārs Balcers.
Tā kā, lai cik ļoti kārojas savu namiņu laukos, bez bagātiem radiem vai kārtīga mantojuma pie tāda netikt. Mājiņas, kuras jau var pretendēt uz graustu statusu un vien ar pāris hektāriem zemes, lētāk par 30 tūkstošiem eiro var nopirkt vien tāltālu kādā nezināmā vietā. Piebalga, Straupe, Rauna, Zaube, Nītaure, Līgatne ir gana tuvu galvaspilsētai un arī pietiekami prestižas. Nemaz nerunājot par Cēsu piepilsētu.
Vēl – lai tiktu pie savas mājas laukos, var iegādāties zemi un uzbūvēt pats. Arī te jārēķinās ar krietnu naudas summu. Mūspusē apbūves zeme maksā no diviem līdz pat pieciem eiro kvadrātmetrā. Jo krāšņāka vieta, jo, protams, cena augstāka. Tā pie Ungura ezera 1,84 hektārus zemes var iegādāties par 49 tūkstošiem eiro. Ar to vienkārši jārēķinās. Tāpat kā ar to, ka būvniecības izmaksas aizvien turpinās kāpt kaut vai tāpēc, ka būvniekiem būs gana daudz darba tādā objektā kā “Rail Baltica”.
Taču, lai arī kāda ir reālā dzīve, sapņus aizmirst nedrīkst. Pēdējos gados dažādās auditorijās aizvien skaļāk tiek runāts par to, ka laukos cilvēku skaits sarūk, visi dodas uz pilsētām. Starp tiem vienmēr būs arī ģimenes, kuras vēlas dzīvot viensētās vai lauku ciematos. Diemžēl viņām tādu iespēju nav, jo nav naudas un nevar arī aizņemties.
Pierasts jau – gadiem jārunā par kādu problēmu, lai tad kāds to pasniegtu kā lielu jaunumu, gudrāko ceļu risinājumu labirintā. Ļoti iespējams, ka nepaies nemaz daudzi gadi, kad arī Latvijā tāpat kā citviet pasaulē tiem, kuri pārceļas uz laukiem, valsts piešķirs kādu pūra naudu. Vienalga – mājas, zemes iegādei vai biznesa uzsākšanai. Kaut nelielu atbalstu tagad var dabūt tad, ja pirms tam pastrādā ārzemēs. Ja esi tepat vien skolojies, strādājis, nodibinājis ģimeni, tad esi gana stiprs, lai pats tiktu galā.
Varam runāt par reģionu attīstību, cik gribam, izstrādāt vienalga cik gudras attīstības programmas un stratēģijas kaut katrai nozarei un vēl zaļās vārnas un vilku aizsardzībai. Tāpēc nekas nemainīsies. Laukos cilvēku skaits saruks. Saruks tāpēc, ka nav, kur dzīvot. Nav māju. Ja nav māju, nav arī cilvēku. Vai valsts nav atbildīga par ilgtspējīgu attīstību un vienmērīgu teritorijas apdzīvotību? Tas tāds retorisks jautā- jums.
Komentāri