Aizritējusi kārtējā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) trauksmes sirēnu pārbaude. Pieļauju, ka pirmdienas rītā daudzus satrauca sirēnu kaukšana, lai gan liela sabiedrības daļa, visticamāk, pat nepamanīja, ka šāda pārbaude notiek.
Latvijā uzstādītas 164 trauksmes sirēnas (viena gan šobrīd demontēta jumta remonta dēļ), kuras izvietotas tā, lai raidītais skaņas signāls būtu dzirdams apmēram 1,5 kilometru rādiusā. Interesanti, vai ņemts vērā, ka mūsdienās mājām tiek likti logi ar augstu skaņas necaurlaidību?
Mūsu pusē uzstādītas trīs sirēnas, divas Cēsīs – uz Cēsu Valsts ģimnāzijas jumta un uz Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolas jumta, kā arī sirēna Līgatnē uz vidusskolas jumta.
VUGD informācija vēsta, ka no pārbaudītajām 163 trauksmes sirēnām Latvijā bez traucējumiem un bojājumiem automātiski nostrādāja 151 , sešas trauksmes sirēnas tika iedarbinātas manuāli, savukārt sešām konstatēti darbības traucējumi. Vidzemē no 28 pārbaudītajām sirēnām bez darbības traucējumiem automātiski nostrādāja 26, bet divas trauksmes sirēnas tika iedarbinātas manuāli.
Tiktāl sausa statistika, bet katru reizi, dzirdot trauksmes sirēnas skaņu, nākas aizdomāties, cik efektīva kopumā ir valsts agrīnās brīdināšanas sistēma. Likumdošanā jau viss it kā sakārtots, sarakstīts, kas par ko atbild, kas kuram jādara, bet vienmēr ir jautājums – vai viss darbosies, ja tiešām būs tāda vajadzība. Vai tiks sasniegts katrs cilvēks, kas atradīsies apdraudējuma zonā? Līdz šim vienīgā reize, kad tika iedarbināta valsts agrīnās brīdināšanas sistēma, bija 2005.gadā, kad kādā aprīļa naktī pusotru kilometru no Valmieras plīsa maģistrālais gāzesvads Tallina – Vireši. Pārskatot interneta portālos atrodamās ziņas par šo notikumu, nākas secināt, ka viss nenotika tik labi, kā vajadzētu. Iedzīvotāji atzina, ka vēl gandrīz divas stundas pēc notikuma nav saņēmuši nekādu informāciju, toties ārā bija dzirdama neierasta rēkoņa, ko radīja no plīsuma plūstošā gāze, gaisā bija jūtama gāzes smaka. Iedzīvotāji stāstīja, ka dzirdējuši tikai trauksmes signalizāciju, taču nekādas sīkākas informācijas par to, kā šādā situācijā jārīkojas, viņiem nav bijis, tāpēc daudzi sēdās mašīnās un steidza pamest pilsētu.
VUGD toreiz gan norādīja, ka jau 20 minūtes pēc notikuma iedarbinātas trauksmes sirēnas, kā arī Latvijas Radio un “Radio SWH” Valmieras studijai nosūtīts aicinājums iedzīvotājiem evakuēties Rīgas virzienā. Tātad viss tika izdarīts operatīvi, cits jautājums, cik daudzus sasniedza informācija un kāpēc nesasniedza pārējos.
Domājams, šis notikums analizēts, pārrunāts dažādos līmeņos, izvērtējot neizdarības, lai tāda situācija neatkārtotos. Bet to jau, visticamāk, uzzināsim, kad šāda vajadzība pienāks, lai gan jāpiesit pie koka, lai tādas vajadzības nebūtu. Viens no būtiskiem jautājumiem – kā iespējami operatīvāk sasniegt katru valsts iedzīvotāju vai konkrētajā notikuma vietā dzīvojošos. Tikpat svarīgi, lai iedzīvotāji zinātu, kā rīkoties trauksmes gadījumā. Tiesa, pirms diviem gadiem veiktā SKDS aptauja liecina, ka aptuveni trešdaļai iedzīvotāju nav ne jausmas, ko darīt, ja trauksmes sirēna sadzirdēta. Pozitīvais, ka 60 procenti zinājuši, kā jārīkojas, taču svarīgi būtu, lai to zina pilnīgi visi. Protams, ir informatīvie bukleti, informācija atrodama tīmeklī, taču kurš gan cenšas noskaidrot, kā rīkoties gadījumā, ja skan sirēna. Iespējams, kāds par to aizdomājas, vien izdzirdot griezīgo skaņu, bet droši vien netrūkst to, kas to vienaldzīgi uzklausa, nepievēršot nekādu uzmanību. Joprojām atmiņā bēdīgais Zolitūdē sabrukušā veikala notikums, kad, neraugoties uz skanošo signalizāciju, cilvēki turpināja iepirkties.
VUGD norāda, ka līdztekus trauksmes sirēnu iedarbināšanai, lai informētu par izveidojušos situāciju, ārkārtas situācijās operatīvie dienesti izmantos arī citus apziņošanas līdzekļus – paziņojumu nodošanu caur operatīvo transportlīdzekļu skaļruņiem, iedzīvotāju dzīvesvietu apsekošanu un citus.
Gadījumos, ja iedzīvotāji iepriekš nav brīdināti par sirēnu pārbaudi, tās izdzirdot, jāieslēdz radio vai televizors, kur tiks pārraidīta informācija par iespējamo apdraudējumu un rekomendācijas par aizsardzības pasākumiem un turpmāko rīcību. Bet varbūt šajā laikā, kad katram ir mobilais tālrunis, pareizāk kā galveno informatīvo līdzekli izmantot to? Dzirdēts, ka dažās valstīs, tostarp Lietuvā, iedzīvotāju apziņošanai izmanto mobilos sakarus, proti, paziņojumu par ārkārtas situāciju cilvēks saņem savā mobilajā tālrunī. Līdzīgi kā mobilā telefona aplikācijā “Cēsis 8911”, kur tās lietotāji saņem aktuālāko informāciju par ūdensvada avārijām, satiksmes ierobežojumiem, citu svarīgo.
Atbildīgās iestādes gan norādot, ka tas ir efektīvs, taču dārgs apziņošanas veids. Sistēmas ieviešana izmaksātu piecus miljonus eiro, bet uzturēšana – ap 250 tūkstošiem eiro gadā. Salīdzinājumam – trauksmes sirēnām kopš 2006. gada iztērēti aptuveni 308 tūkstoši eiro. Protams, ekonomija ir, bet kam vajadzīga ekonomija, ja netiek nodrošināts galvenais, nenotiek operatīva, iespējami lielāka iedzīvotāju skaita apziņošana?
Komentāri