Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jaunām sejām politikā. Varbūt viens no kritērijiem, lai izvēlētos kādas partijas sarakstu, ir deputātu kandidātu vecums? Protams, pati par sevi ne jaunība, ne cienījams vecums nav ne priekšrocība, ne trūkums. Varētu gan domāt, ka sarakstos, kur ir daudz “veco seju”, arī gados vecāku kandidātu ir vairāk. Izrādās, tā gluži nav. Gados visvecākais deputāta kandidāts – 88 gadi – ir partijas “Par Alternatīvu” sarakstā, kura nekad nav bijusi pat tuvu varai. Arī kandidātu vidējais vecums vislielākais ir jau minētajā partijā (56,3 gadi) un sarakstā “Latviešu nacionālisti” (56,9 gadi), kura arī nekad nav bijusi pie varas. Ja raugās, kurā sarakstā visvairāk ir gados cienījamu kandidātu, tad atkal vispirms jāmin “Par Alternatīvu”, kurā 24,3 procenti kandidātu ir vecumā no 61 līdz 70 gadiem. Nākamā ir Latvijas Centriskā partija, kuras sarakstā 43,5 procenti kandidātu ir vecumā no 51 līdz 60 gadiem. No 16 sarakstiem visvairāk kandidātu šajā vecumā ir deviņu partiju vai apvienību sarakstos.
Jaunākie kandidāti lielāko tiesu ir vecumā no 20 līdz 26 gadiem, arī partijās ar gados vecākajiem kandidātiem ir tāpat, vienīgi Zaļo un Zemnieku savienībā gados jaunākais kandidāts ir 30 gadus vecs. Savukārt “jaunākie” saraksti ir “Progresīvajiem” (vidējais vecums 38,1 gads), “KPV LV” (40,1 gads) un “Attīstībai/Par!”( 40,6 gadi).
Acīmredzot nekādas īpašas likumsakarības neatrast, un jautājums drīzāk ir par to, kuri vēlētāji vairāk uzticas gados jaunākiem, kuri – gados vecākiem deputātu kandidātiem.
Lai gan ar partiju programmu pētīšanu daudzi nenodarbojas, pieņemu, ka vismaz daļa tajās ieskatīsies. Kādam, protams, vissvarīgākā būs latviešu valoda, kādam valsts aizsardzība, vēl citi pētīs, ko partijas sola saistībā ar veselības aprūpi vai izglītību. Neapšaubāmi, visi šie jautājumi ir svarīgi un nozīmīgi, tomēr, manuprāt, visās labklājības, drošības un laimīgas valsts īsajās solījumu programmās nav atrodams kāds pavisam ikdienišķs solījums pat ne tām partijām vai sarakstiem, kas savu vārdu vai darbību saista ar sociāldemokrātijas jēdzienu. Proti, neatradu neko par darba ņēmēju tiesībām un to aizsardzību. Jā, zem frāzēm par cilvēktiesībām, taisnīgumu un pat zem vārdiem par sociālo atbalstu ar labu gribu var palikt apakšā vai atrast arī darba ņēmēju tiesības. Tomēr reālajā dzīvē tas nozīmē, ka darba ņēmēju tiesības, veselība un pat dzīvība ir tikai un vienīgi darba devēja godaprāta jautājums. Droši vien lasītāji ir pamanījuši ziņu par to, ka šogad nelaimes gadījumos darbā miruši jau 20 cilvēki. Jā, darba ņēmēji mēdz būt neuzmanīgi, neievēro darba drošības noteikumus. Mans jautājums gan ir – cik cilvēku darbā ir sabojājuši savu veselību, jo darba apstākļi ir vienkārši necilvēcīgi, darba stundas ļoti garas, bet darba devēja attieksme ir – nepatīk vai nevari, ej prom!
Kā zināms, ārpus lielajām pilsētām lielāko tiesu var atrast tikai fiziski smagus darbus. Ne katrs pirmspensijas vecumā tos var veikt, un tajos veselību sabojā arī gados jaunāki cilvēki. Tā dēvētajos laukos nav maz cilvēku, kuri, darot tādus darbus, ir paspējuši sabeigt savu veselību un tagad ir ne īsti invalīdi, ne bezdarbnieki. Domāju, ja partijas tiešām to gribētu zināt un rūpēties par darba ņēmēju tiesībām, tad vismaz puse vēlētāju par to varētu pastāstīt no savas vai tuvinieku pieredzes ar konkrētiem piemēriem. Šobrīd izskatās, ka vēlētāji klusē, bet deputātu kandidāti neko neredz.
Komentāri