Šorīt ziņās lasīju, ka Rīgas domnieki lēmuši Andreja Upīša pieminekli Kronvalda parkā vertikāli pārzāģēt uz pusēm un novietot atpakaļ pilsētvidē. Tas simbolizēšot šī padomju varas kolaboranta divējādo dabu. “Zaļo zemi” skolas laikā izlasīju ar interesi, meistarīgi uzrakstīts literārais teksts. Tomēr nekādu sentimentu pret Upīti un viņa pieminekli man nav, kaut zāģēšanas iecere pārdomas rada.
Kad Atmodas laikā visur brucināja un cēla no postamentiem ļeņinekļus, tie bija svētki, atbrīvošanās no komunisma rēga, kas dirnēja visu pilsētu centrālajos laukumos. Kad pēc Krievijas izvērstā kara Ukrainā vāca nost okupācijas armijas “uzvaras” slavinošos monumentus, tā bija novēlota, bet gaidīta un loģiska rīcība.
Upīša zāģēšana un 1905.gada revolucionāra “Dullā Daukas” autora Sudrabu Edžus bistes pārvietošana no parka uz kapiem arī šķiet loģiska, ja ne dīvainais dalījums attieksmē pret centīgiem padomju varas apkalpotājiem.
Viena lieta ir braši vērsties pret pieminekļiem un sen mirušiem grēkāžiem, cita – vērsties pret zināmiem un šādas tādas politiskas, ekonomiskas vai tiesiskas ietekmes sviras joprojām kustinošiem personāžiem. Ja zāģējam Upīti, jo draņķa kolaborants, tad kāpēc uzcītīga padomju tiesneša, tagad ietekmīga advokāta, saukšana par kolaborantu neatkarīgās Latvijas tiesas ieskatā ir viņa vajāšana un sodāma vismaz ar sabiedriskajiem darbiem?
Šajā “Druvas” numurā lasāma intervija ar cēsnieku, režisoru un producentu Gintu Grūbi. Viņa dokumentālā filma “Lustrum” ir par tā arī īsti nenotikušo lustrāciju attiecībā pret čekas ziņotājiem. Gints min, ka bija dažādi veidi, kā čeka, izmantojot cilvēku vājības, kļūdas, viņus lauza un padarīja par aģentūras daļu. Tāpēc svarīgi ir nevis steigties pelt un nosodīt, bet izmantot iespēju, lai atklāti izrunātu un pacenstos saprast, kāpēc tik daudz talantīgu kultūras, izglītības, zinātnes, saimniecisko darbinieku, žurnālistu bija šajās čekas maisu kartotēkās. Taču vien nedaudziem bijusi dūša ar savu ziņotāja stāstu atklāti dalīties, nākt ar grēksūdzi un, iespējams, sagaidīt sapratni un piedošanu. Biežāk sastopams tēlots izbrīns – jā, tiešām? Bet es taču nemaz nezināju, ka par mani sarakstīta kartīte!
Dzīvošana ar šo tēloto izbrīnu un kautru novēršanos no nesmukuma nācijas biogrāfijā ir liekulība, kas tiešā veidā turpina padomisko tradīciju, kad domāt vienu, bet runāt ko citu bija norma. Tāpēc, man šķiet, Upīša zāģēšana uz pusēm simbolizē ne vien sen mirušā rakstnieka, bet arī mūsu šodienas sabiedrības divējādo dabu.