, Raunas pagasta kultūrvēstures pieminekļu pārvaldnieks
Līdz ar Raunas viduslaiku pils drupām, kas ir ievērojams un unikāls Latvijas un arī Eiropas mēroga kultūras piemineklis, manā pārraudzībā ir 50 dažādas nozīmes un veidu kultūrvēstures pieminekļi, kas atrodas pagasta teritorijā. Tie ir dažādi gan pēc formas un satura, gan pēc piederības.
Raunas viduslaiku pils drupu konservācija sākās 2005. gada jūnija sākumā. Līdz mūsu dienām šis piemineklis ir izdzīvojis neskartā veidā, pateicoties raunēniešiem. Viņi savu kultūras mantojumu respektējuši gadsimtu gaitā. Tieši tādēļ tagad šeit tiek realizēts ļoti apjomīgs projekts „Raunas viduslaiku pils iekļaušana mūsdienu kultūrtūrisma apritē”. Šis ir Raunas pagasta iedzīvotāju izlolots projekts, kuru viņi par spīti visam realizē pēc savas iniciatīvas, un lielākoties par saviem līdzekļiem. Tas nav Latvijai tipisks gadījums. Nepieciešamās naudas summas projekta realizācijai ir iespaidīgas. Raunas pagasts nav vienīgais Latvijā, kas grib saglabāt savu mantojumu, pie tam saglabāt augstā kvalitātē. Primārā kultūras pieminekļa saglabāšanā tomēr ir un paliek īpašnieka attieksme pret viņa rīcībā esošu mantu (skaudrāk sakot, īpašnieka attīstības līmenis).
Tieši naudas trūkums kultūras mantojuma saglabāšanai ir galvenais Kultūras pieminekļu fonda (KPF) dibināšanas iemesls. Pēc valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) aprēķiniem, pieminekļu saglabāšanai un restaurācijai Latvijā ir nepieciešami vismaz 3 milj. latu gadā. Analizējot situāciju Latvijas kultūras mantojuma materiālās daļas saglabāšanā, redzam, ka programmatīvajos dokumentos kultūras mantojums tiek atzīts par ļoti nozīmīgu, bet, iepazīstoties ar pieejamajām finanšu iespējām, saprotams, ka kultūras mantojuma saglabāšana turpmākajos gados vēl joprojām būs problemātiska. Pašreiz kultūras matojuma saglabāšanai valsts budžetā paredzētos līdzekļus administrē valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) un VKPAI. No VKKF kopējā 2006. gada budžeta 6 milj. latu kultūras mantojuma būvju glābšanai un restaurācijai tika atvēlēti 1,8%, aptuveni 100 000 latu. VKKF arī nākotnē neparedz palielināt finansējumu kultūrvēstures mantojuma glābšanai un restaurācijas nozares attīstībai. Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas rīcībā 2006. gadā avārijas situāciju novēršanai un valsts nozīmes saimnieciski neizmantojamu kultūras pieminekļu glābšanai bija 300 000 latu . Kopā 400 000 latu. Tas ir par maz. Līdz šim arhitektūras mantojums no valsts budžeta praktiski ir izslēgts. Kultūras pieminekļi 15 gadus ir bijuši atstāti novārtā, to apsaimniekošana bijusi neefektīva, tādēļ pieminekļu reālais stāvoklis šobrīd lielākoties ir nožēlojams.
Tieši tādēļ mēs 2006. gada vasaras sākumā devāmies pie likumdevēja – LR Saeimas ar ierosinājumu rast iespējas no valsts budžeta izdalīt papildu līdzekļus kultūras mantojuma saglabāšanai un vēsturiskās arhitektūras restaurācijas nozares attīstībai. Pirms šīs akcijas konsultējāmies ar daudziem kultūras mantojuma nozares speciālistiem un pieminekļu īpašniekiem. Viedokļi bija atšķirīgi. Rezultātā tapa dokuments, kuru viennozīmīgi atbalstīja piļu un muižu asociācija un Cēsu rajona lauku pašvaldību vadītāji, arī Raiskuma pagasta padome. Saeimas frakciju reakcija bija ļoti dažāda. Reālu interesi izrādīja TB/LNNK Jura Dobeļa personā. Vasaras otrajā pusē Raunas viduslaiku pilsdrupas apmeklēja arī Saeimas koalīcijas partiju pārstāvji. Lielā mērā KPF likumprojekta tapšanu un pieņemšanu pirmajā lasījumā ietekmēja konservācijas darba dinamika Raunas viduslaiku pils drupās.
Saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 24.pantu kultūras pieminekļa konservāciju, remontu un restaurāciju veic kultūras pieminekļa īpašnieks (valdītājs) par saviem līdzekļiem. Saimnieciski neizmantojamu valsts nozīmes kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai var tikt piešķirti līdzekļi no valsts budžeta. Tas pats likuma pants paredz, ka saimnieciski neizmantojamu vietējas nozīmes kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai var piešķirt līdzekļus no pašvaldību budžeta. Latvijā pavisam ir 7 057 valsts nozīmes nekustamie kultūras pieminekļi.
Latvijā pieejamie Eiropas Savienības fondu līdzekļi kultūras mantojumam ir tikai pakārtoti saistīti ar pieminekļu glābšanu un restaurāciju. Šo līdzekļu piesaistīšanai ir nepieciešams līdzfinansējums, kuru ne visi pieminekļu īpašnieki vai lietotāji paši ir spējīgi nodrošināt. ES struktūrfondu konkursu nolikumi ir pretrunā ar restaurācijas pamatnostādnēm un restaurācijas nozares reālo situāciju mūsu valstī. Restaurācijas process nedrīkst būt kampaņveida, jo būtībā tas ir ilgtermiņa pasākums. ES struktūrfondu finansējuma noteikumi paredz ļoti stingri ievērot laika grafikus, apjomus, izpildītājus. Līdz ar to ir ļoti sarežģīti, dažkārt pat neiespējami ievērot prasības, kādas paredz pieminekļu konservācija vai restaurācija tās klasiskajā izpratnē. Paredzams, ka 2007.-2013.gadā Latvija no Eiropas struktūrfondiem varēs saņemt 7,4 miljardus eiro. No šīs naudas pieminekļu restaurācijai un konservācijai, tātad arī kvalitatīvai saglabāšanai tiešā veidā nav paredzēts izlietot nevienu santīmu.
Hroniskais naudas trūkums ir par pamatu arī restaurācijas nozares kā tādas iznīkšanai Latvijā. Šobrīd Latvijā būvju restaurācijas nozares nav. Nav kvalificētu restaurācijas darbu veicēju tieši senajās būvēs un vēsturiskajās drupās. Ir atsevišķi mēģinājumi nozari reanimēt, piemēram, Bauskas pilī, Dobelē, Raunas viduslaiku pils drupās, iespējams, vēl kaut kur, bet galvenā problēma visur ir viena un tā pati – hroniska, ilglaicīga finansējuma trūkums un kā neizbēgamas sekas tam – ēku restaurācijas nozares izzušana Latvijā. Valstī ir jāatjauno restaurācijas nozare, jāsagatavo restauratori pastāvīgam darbam, lai jaunieši izvēlētos restauratora profesiju kā pamatnodarbošanos. Jānodrošina, lai restauratoru darbs nebūtu atkarīgs no gadījuma.
Valstij vajadzētu rūpēties par kultūras mantojuma saglabāšanu. Citās Eiropas valstīs tā notiek. Biju ļoti pārsteigts, uzzinot, cik maz līdzekļu tam valsts budžetā ir paredzēts. Daļa pieminekļu īpašnieku likumu „Par pieminekļu aizsardzību” uztver kā slogu un meklē dažādus ceļus tā ignorēšanai vai apiešanai.
Tiem, kuri vēlas dot ieguldījumu kultūrvēstures mantojuma saglabāšanā, nepieciešams stimuls un arī valsts materiāla palīdzība. Raunā ir jaunieši, kurus interesē restauratora darbs, bet nodrošināt ar darbu ilgākā laika periodā bez prognozējama finansējuma nav iespējams. Tātad valstij ir jānodrošina šī procesa ilglaicīgums, lai motivētu jauniešus šo profesiju apgūt. Protams, ES fondu naudas piesaiste nāktu kā būtisks papildu finansējums jau atsevišķu, konkrētu pasākumu veikšanai kultūras mantojuma saglabāšanā.
Pašreizējais stāvoklis valstī ir tāds, ka mēģinājumi sagatavot kvalificētus augstākā līmeņa restauratorus RTU ir cietuši neveiksmi, jo viņus nevar nodrošināt ar pastāvīgu darbu specialitātē. Meistari, kas vēl ir saglabājušies no zinātniskās restaurācijas pārvaldes laikiem, strādā labi atalgotu darbu celtniecības firmās vai citur, un viņiem par pieminekļu restaurāciju Latvijā nav nekādas materiālas intereses. Pieminekļu un vēsturiskās arhitektūras restaurācijas process ir komplicēts un ātru peļņu nesola. Tas sevī ietver gan arheoloģisko, vēsturisko, inženiertehnisko, māksliniecisko un arhitektonisko izpēti, gan arī visai specifisku pieeju darbu tehnisko projektu izstrādē un realizācijā. Nav ne mazākā pamata likt vienādības zīmi starp celtniecības un remonta darbiem mūsdienu izpratnē un seno būvju restaurāciju.
Vajadzētu, lai pieminekļa īpašnieks, kurš ir gatavs veikt adekvātus pasākumus kultūrvēstures mantojuma saglabāšanā un uzturēšanā, saņem arī atbalstu no valsts ne tikai likuma veidā vien.
Vai fonds ir vienīgā iespēja? Nē! Galvenais ir ilglaicīgs valsts finansējums lielu un nozīmīgu kultūras pieminekļu kvalitatīvā saglabāšanā nākamajām paaudzēm. Jauna fonda dibināšana ir saistāma arī ar izdevumiem. Spriežot pēc gada pārskata, KKF uzturēšanas izdevumi 2004. gadā bija aptuveni 300 tūkstoši latu, tikpat, cik VKPAI var sniegt palīdzību pašreizējo pieminekļu glābšanas darbu veikšanai. Tikpat labi varētu palielināt finansējumu VKPAI, bet tādā gadījumā būtu jāmaina VKPAI atrašanās vieta KM struktūrā. Pēc būtības VKPAI ir represīva iestāde.
Lai risinātu ar kultūras mantojuma materiālās daļas saglabāšanu saistītos jautājumus, kas veicinātu šo problēmu sekmīgu risināšanu Latvijā, mēs ierosinājām dibināt valsts kultūras pieminekļu fondu. Ziņojums nolasīts Latvijas piļu un muižu asociācijas rīkotajā seminārā ”Vēsturiskie interjeri” Ungurmuižā 7. decembrī.
Komentāri