Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pretdarbība valdības un Saeimas vēlmei veikt grozījumus ar drošības iestāžu darbu saistītajos likumos pagājušajā nedēļā dažiem lika domāt par konfliktu politiskās elites vidū. Tomēr nekāda konflikta nav – pēc pirmajām Vairas Vīķes-Freibergas iebildēm Ministru prezidents Aigars Kalvītis izteicās, ka nekādu drošības likumu grozījumu nebūs, Saeima apspriešanai komisijās nodeva grozījumus Satversmē, kas paredz svītrot valsts pamatdokumenta 81. pantu. Tieši, kā prezidente gribēja. Iespējams, ka arī Satversmes grozījumi, tāpat kā grozījumi drošības iestāžu likumos, netiks kārtīgi izrunāti ar zinātājiem, bet tas nekas. Galvenais, lai prezidente apmierināta un miers mājās.
Satversmes 81. pants laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam atļauj izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. To izmantoja valdība, gada sākumā pieņemot grozījumus Valsts drošības likumā, Nacionālās drošības likumā un likumā ”Par valsts noslēpumu”, kurus pēc tam, kad tos bija apstiprinājusi arī Saeima, V.Vīķe-Freiberga atdeva deputātiem pārskatīšanai. Bet, kad Saeima viņas iebildes vērā neņēma, prezidente uz diviem mēnešiem apturēja likuma pieņemšanu, lai šinī laikā varētu sarīkot tautas nobalsošanu par tiem.
Pirms 14. marta, kad tika aizturēts Ventspils mērs Aivars Lembergs, valdības, Saeimas un Valsts prezidentes starpā it kā esošais konflikts bija galvenais jautājums, kas piesaistīja masu saziņas līdzekļu uzmanību. Tā nosacītais ”konflikts” zaudēja aktualitāti un, kā redzams, gandrīz visas tuvumā esošās puses mēģina to nolīdzināt. Tādējādi Valsts prezidentes viedoklis ir uzvarējis. Tas ir – gandrīz uzvarējis, jo vēl jau paliek jautājums, ko darīt ar parakstu vākšanu par referendumu, kas sāksies neatkarīgi no tā, vai strīdīgie likumu grozījumi tiks pieņemti un vai visi nosolīsies prezidenti cienīt un godāt vismaz līdz viņas pilnvaru termiņa beigām.
Izskanējis viedoklis — ja likumu grozījumi tiktu atcelti un notiktu referendums, tauta balsotu par neko. Tāpēc politiskās elites pārstāvji izsaka cerību, ka neizdosies savākt nepieciešamos aptuveni 150 tūkstošus parakstu referenduma rīkošanai. Tomēr tā nu gluži šo nobalsošanu traktēt nevar. Uzskatu, ka grozījumi ar valsts drošības iestādēm saistītajos likumos ir tik specifiski, ka bez priekšāteikšanas ir grūti saprast, kādas sekas tie radīs, un tas bija skaidrs arī pirms V.Vīķes-Freibergas lēmuma par referenduma izsludināšanu. Ja balsošana notiks, tad jautājums, uz kuru tauta patiesībā atbildēs, būs cits, proti: vai piekrītat pašreizējās valdības politikai? Tieši šī netiešā jautājuma dēļ par referendumu ir sācies tāds stress un noris nesaskaņu piegludināšana.
Latvijas demokrātijas modelis neparedz ievēlēto tautas pārstāvju atbildību vēlētāju priekšā. Deputātam nav regulāri jāatskaitās par padarīto, deputātam nav pat jāzina, kas īsti ir viņa vēlētājs. Četri gadi Saeimā viņam nodrošināti, un par pārējo parūpēsies ”pozitīvās domāšanas kampaņas” un citi aģitācijas veidi. Atstāta bez uzmanības, tauta nobalsošanas iespēju var arī garām nelaist un izmantot to, lai paustu viedokli par valdības darbu kopumā – vienalga, kāds ir uzdotais jautājums.
Tomēr politiskais pagurums liek sevi manīt – atcerēsimies, ka pagājušajās Saeimas vēlēšanās piedalījās mazākais vēlētāju skaits Latvijas vēsturē. Ja šo vairāk nekā piecu mēnešu laikā tautas apātija ir tikai pieņēmusies spēkā, nav brīnums, ka politiskās elites cerības piepildīsies un par referenduma sākšanu nepieciešamais vēlētāju skaits parakstīties neaizies. Taču, ja prezidente vēlēsies, varbūt arī parakstīties gribētāju netrūks.
Komentāri