“Valsts ieņēmuma dienesta attieksmei pret biznesu vajadzētu būt kā lauku iedzīvotājiem pret govi,” šos ietekmīgā uzņēmēja Pētera Šmidres vārdus, nedēļas nogalē sacītus televīzijas diskusiju raidījumā, tagad loka ne tikai sociālo tīklu komentāros. Arī prese tos izcēlusi no televīzijas sarunas. Kā paradoksālu salīdzinājumu.
Brīdī, kad tiešraidē izskanēja neparastais salīdzinājums, jutos pārsteigta. Valsts ieņēmumu dienests sabiedrībā vairāk tiek uztverts kā represīva iestāde. Kāds te sakars ar govi? Uzņēmumu vadītājiem un grāmatvežiem ļimst kājas, no šī dienesta saņemot vēstuli, nemaz nerunājot, kad jāiet uz pārrunām. Uzņēmumi kā valsts slaucamās govis. Kas tur jauns? Neparasti tas, ka valsts izveidotam dienestam ne tikai “jāslauc”, bet arī jātur vislielākā rūpe, lai gotiņai labi klājas, lai tā ir pienīga.
Un es domāju par tiem laikiem, kad govs, arī viena pienīga govs, bet labāk divas, bija ģimenes īstenās barotājas. Man tas saistās ar ļoti tāliem laikiem – skolas pirmajiem gadiem. Mazs meitēns laukos palīdzēju vecmammai ķerrā saliktas piena kannas stumt līdz pienotavai. Tie divi kilometri likās tāls ceļš, bet nebija šaubu, govs piena nogādāšana ir kas būtisks. Tāpat kā pati govs – kūtī starp cūkām un vistām. Būtisks vecmammai laukos, un būtisks arī mums, pilsētniekiem, – četru cilvēku ģimenei mazajā dzīvoklītī.
Kā tagad sanāk? Vecmamma toreiz bija “valsts ieņēmumu dienests”, kurš dresē gotiņu, dzenot uz pļavu un uz mājām, uzmanot, lai gotiņa padzirdīta.Tāpat vecmamma, kad vajadzēja, steigšus sauca veterinārārstu. Dievs nedod, ka tikai gotiņai nepiemetas kāda kaite! Tātad iznāk, ka vecmamma ar savu govi bija visīstākais biznesa uzņēmums laikā, kad padomju cilvēks nekāds biznesmenis nedrīkstēja būt! Šo vārdu pat mutē neņēma, tas piestāvēja imperiālistiem – tur laukā, aiz robežām.
Un tad vecmammas “biznesā” izdevās “paplašinājums”. Neviens mani neaicināja par to daudz priecāties, un es, mazā pilsētniece, arī nelikos īpaši zinis. Kas tur – teļš! Izaugs, sāks dot pienu, un piena kannu kļūs vairāk. Visas jāvelk uz pienotavu. Tētim bija parādījusies mašīna, bet viņa jau laukos vasarā nav. Vienmēr pilsētā. Taču uz Jauno gadu man pilsētā tiek ilgi kārotais ritenis “Škoļņiks”. Vēl tagad atceros, cik toreiz Latvijā bija neciešami gara un dziļa ziema. Tikai 1. aprīlī garāžas priekšā kaut cik nelielā teritorijā sniegs bija prom un es varēju izmēģināt jauno riteni un tā riepas. Vai es tajā brīdī domāju par vecmammas “biznesu”, novēlēju, lai tam labi klājas? Sen jau vajadzēja piepildīt bērna sapni! Tā es domāju par mūsu “valsti” mazajā pilsētas dzīvoklītī Vidzemē. Veiksmīgā uzņēmēja Pētera Šmidres bērnība pagājusi vēl mazākā pilsētā Latgalē. Droši vien piena devējas lomu lielu plānu īstenošanā ģimenes “valstī” izpratis krietni labāk. Tāpēc arī runā līdzībās. Runā par Latvijas valsti.
Komentāri