“Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie./ Un pret savu tautas dziesmu cits nevar it neviens./ Jo cits nezin, kā bārenis pie ābeles stāvēja/ un kāds no tā laika mūs kopā sien pavediens.
Un tu pacel roku, un tu brūķē mēli lieki,/ Un tu saki: tas viss ir māņi un pagātnē placis./ Un seši mazi, maziņi bundzinieki jāj pa ceļu bungodami, pazaudējuši mātes acis.
Jo pret savas mātes dziesmu var tikai savējie. / Tie paši, kam jauna dzīve un jauni nami./ Tikai tie var pa īstam samīdīt savas mātes dziesmu – Pašu auklētie, pašu auklētie pekaināmi kājiņāmi.”
Šis Imanta Ziedoņa dzejolis uzrakstīts pirms vairāk nekā 50 gadiem. Bet cik mūsdienīgs. Kā rakstīts par šodienu, kā rakstīts par to, kas šobrīd notiek ar Latvijas laukiem – kultūras namiem, sabiedrisko transportu, pasta nodaļām, medicīnas pakalpojumiem, ugunsdzēsības depo un skolām. Jau labu laiku lauki pamazām izmirst, un kādam šķiet, ka tas notiek pārlieku lēni. Cik gan ilgi var pretoties, nesaprast “dižos” centienus sakārtot valsti tā, lai būtu ērti valdīt un pārvaldīt, neklausoties bezgalīgajā ĪDĒŠANĀ, ka arī laukos dzīvo cilvēki ar savām vajadzībām, prasībām, ieradumiem, jā, arī atšķirīgu dzīvesveidu, kas varbūt nav saprotams lielajiem “sakārtotājiem”, bet kas uztur dzīvu tautas dvēseli, tautas sirdsapziņu, mīlestību pret savu ģimeni, pagastu, zemi, valsti.
Lielu un efektīvu soli visu labāk zinošajiem izdevās spert, panākot administratīvo reformu. Vietvalži nobīdīti malā, lieki izdevumi ietaupīti, bet vēl tās skolas, kā tās traucē, kādus izdevumus rada, kādu pretestību izrāda! Lētāk sabūvēt internātus, sagādāt skolēnu autobusus! Tiešām? To kāds ir izrēķinājis? Var jau būt… Bet kas atgriezīs vai nodrošinās tagadējā bērna pieķeršanos savai dzimtajai vietai, no kuras sākas valstspiederība. Es patiešām nezinu, vai tie autobusos un internātos izaugušie būs tik pārliecināti un pašaizliedzīgi savas valsts aizstāvji, ja, nedod Dievs, tāda vajadzība būs, kādi šobrīd ir ukraiņi.
Laukos esot pārāk maz cilvēku. Taisnība, viss taču tiek darīts tā, lai viņi gribētu dzīvot pilsētās, to tuvumā, vislabāk jau Rīgā. Bet ko valsts gudrie prāti darījuši un dara, lai būtu citādāk, lai iedzīvotāju plūsma nevirzītos tikai vienā virzienā. Ko tur var darīt? Es nezinu, bet tiem, kas “pie stūres”, gan būtu jāzina. Ja varam izdomāt, kā apturēt tik globālu problēmu kā klimata pārmaiņas, vai varētu būt ļoti sarežģīti apturēt lauku iznīkšanu?
Visvienkāršāk taču ir slēgt, nojaukt, likvidēt, aizvērt. Vai tas jau nesāk izklausīties pēc genocīda pret savu tautu? Galīgajā Konvencijā par genocīdu, kas tika pieņemta 1948. gadā, gan netika iekļauta “kultūras genocīda” koncepcija — kādas iedzīvotāju grupas iznīcināšana, vardarbīgi asimilējot to dominējošajā kultūrā -, tāpat kā neiekļāva vēršanos pret politiskām grupām. Kā stāsta “Vikipēdija”, pārāk daudzām valdībām jau toreiz tas būtu sagādājis nevajadzīgas problēmas. Varbūt es pārspīlēju, domājot tik saasinātās kategorijās, jo tiešu vardarbību jau it kā neredzam, tomēr liekas, mēs ejam tur, kur kādreiz jau esam bijuši. Vēsturē ir līdzīgi piemēri. Un tautas, līdzcilvēku klusēšana, piebalsošana valdošajam viedoklim, ja klusībā nepiekrītam, ja sirdsbalss saka ko citu, ne pie kā laba nenoved. Arī demokrātiskā valstī par demokrātiju, par savu taisnību, savu pārliecību ir jārunā un jācīnās.
Komentāri