Runājot ar cilvēkiem par to vai citu pasākumu, nereti nākas dzirdēt teicienu: kāpēc tas nebija izreklamēts, noteikti būtu aizgājis. Kad uzdod šādu jautājumu rīkotājiem, viņi norāda, ka informācija bija, acīmredzot, netika pamanīta.
Šķiet, viena no šībrīža lielākajām problēmām ir tā, ka informācija burtiski pazūd, izkūp milzīgajā jūklī, kas ik dienu gāžas pār cilvēku. Atmiņas “operatīvais disks”, proti, daļa, kas uzglabā īslaicīgo informāciju, ir tik pārpildīta ar visādu, piedodiet, drazu, ka noderīgai informācijai tur vieta neatrodas. Iespējams, ka ziņas par to vai citu pasākumu esam redzējuši, dzirdējuši un lasījuši, taču tā nav nogūlusies “failos”, bet pazudusi tikpat ātri, kā uzradusies. Mūsu smadzenes nav gatavas tik milzīgai informācijas plūsmai. Daudziem taču zināma situācija, ka mājās fonā ieslēgts televizors, kas raida informāciju, paši kaut ko darām pie datora, kas raida informāciju, reizē ielūkojamies sociālajos tīkos caur mobilo tālruni, kur arī nāk informācija, un līdztekus notiek informācijas apmaiņa ar ģimenes locekļiem. Pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no visa aiziet garām, jo nav vietas smadzenēs. Pareizāk sakot, neesam iemācījušies dzirdēto, lasīto filtrēt, nevajadzīgajai informācijai ļaujot aizslīdēt garām, vajadzīgo saglabājot.
Zinātnieki izpētījuši, ka atkarība no interneta izraisa fiziskas pārmaiņas smadzenēs, to struktūrā un funkcionēšanā, kas līdzvērtīgas smadzeņu degradācijai, kāda notiek alkoholiķiem un narkomāniem. Varbūt nespēja piefiksēt vajadzīgo ir sekas pārlieku lielai ziņu plūsmai? Pieļauju, daudzi teiks, ka nav atkarīgi no interneta. Pateiks un tūlīt ielūkosies kādā portālā, lai piedalītos kādā dīvainā aptaujā vai nošērotu kādu viltus ziņu. Arvien vairāk zūd prasme izvērtēt, analizēt, tāpēc arī vajadzīgo informāciju nepamanām.
Cilvēki saka, nekur pilsētā nebija afišas. Tad katrs var sev pajautāt, cik viņš bieži piestājis pie kāda afišu stenda, lai izlasītu informāciju? Un ja piestājis, vai atceras, kas tur rakstīts?
Tāpēc ir neatbildēts jautājums, kā likt sevi, savu pasākumu pamanīt? Var izvērst milzīgas reklāmas kampaņas TV, bet tādas iespējas šķiet, ir tikai ātro kredītu sniedzējiem. Var iet pa pilsētu un katram iespiest rokā aicinājumu uz pasākumu, bet cik daudzi izlasīs? Paši taču redzam, kā pildās daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās esošās kastes makulatūrai, kur pa taisno nonāk visi pastkastē esošie reklāmas bukleti.
Risinājuma nav. Jāsaprot, ka dzīvojam tādā informācijas apjomā, kādu cilvēce nav piedzīvojusi, un tas kļūst arvien blīvāks. Līdz ar to jautājums– kā tikt pamanītam – kļūs arvien aktuālāks.
Komentāri