Pašlaik Latvijas augstskolās notiek pieteikšanās studijām. Cīnoties par studētgribētājiem, augstskolas cenšas atgādināt, cik prātīga izvēle būtu doties apgūt zināšanas un prasmes tieši vienā vai otrā iestādē un studiju programmā. Šajā laikā der apdomāt, kāda ir pati svarīgākā augstākās izglītības loma un pēc kā vadīties, pieņemot ar izglītību saistītos lielos dzīves lēmumus.
Daudzi šogad ir dzirdējuši un redzējuši vienas otras augstskolas reklāmu, kurā topošajiem studentiem tiek solīts, ka tiem pēc studiju beigšanas nekad nevajadzēšot lasīt darba sludinājumus. Savukārt pagājušajā nedēļā vairākos medijos parādījās ziņa par Latvijas Darba devēju konfederācijas un portāla “Prakse.lv” veiktu darba devēju aptauju, kurā noskaidrots, kuras augstskolas un kuras studiju programmas darba devēji visbiežāk iesaka izvēlēties. Vēstījums ir skaidrs: izvēloties studijas, jādomā, pēc kurām būs vieglāk atrast darbu.
Topošajiem studentiem nudien ir derīgi zināt, kādas ir darba tirgus tendences, lai nesanāk vilšanās, ka jaunietis ar svaigi iegūto izglītību nevienam nav vajadzīgs. Turklāt šinī pieejā nav nekā jauna. Priekšstats par to, kuras ir vajadzīgākās profesijas un kuru jomu pārzināšana ļaus tikt pie lielākajiem ieguvumiem, tradicionāli ir bijis viens no daudzu jauniešu izglītības izvēļu orientieriem. Vēl ne tik sen ar turīgumu un pieprasītību saistījās tādas jomas kā jurisprudence un ekonomika, tagad uzsvars tiek likts uz inženieriem un informācijas tehnoloģijām. Un tomēr darba devēju pašreizējā brīža aktualitātes nav vienīgais, pēc kā vidusskolu beidzējiem vadīties, domājot par savu nākotni.
Augstskolu reklāmu vēstījumus der vētīt ne tikai pēc tā, kas tur tiek pateikts, bet arī pēc tā, par ko tajos netiek runāts. Var gadīties, ka, burot nākotnes vīzijas par to, kā par nākamajiem augstskolu beidzējiem cīnīsies darba devēji, no prāta izkrīt plašāks konteksts. Vai jāmācās ir tikai tādēļ, ka iegūtās zināšanas tiešā veidā var pārvērst saņemamajā atalgojumā? Darbs pilnīgi noteikti ir nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, taču tā nav vienīgā – un arī tam, kāpēc cilvēki studē, nevajadzētu izrietēt tikai un vienīgi no darba tirgus apsvērumiem.
Tas, ka uzņēmēji vienas nozares ieredz vairāk nekā citas, pats par sevi ļoti maz ko stāsta par katras šīs dažādās nozares vērtīgumu. Lielākā vērtība studiju procesā ir izglītības kvalitāte. Ja ir iegūta kvalitatīva izglītība, tas palielina iespēju, ka cilvēks atradīs arī labu profesionālo nodarbošanos, tomēr, vienādojot izglītības kvalitāti ar to, ko konkrētajā brīdī pieprasa darba devēji, izglītības nozīme tiek pārlieku sašaurināta. Cilvēkiem ir dažādi talanti un intereses. Būtu skumji, ja mūsu attieksme pret cilvēku spējām un to, ko ar tām var izdarīt, izrietētu tikai no tā, ko domā vairums darba devēju. Par cilvēku sapņiem un mērķiem neko daudz ne-pastāsta tas, ka tie varbūt nav cieši saistīti ar nozari, kas konkrētajā brīdī šķiet sola turīgu dzīvi.
Bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš ir pateicis precīzi: “Izvēlēties ceļu dzīvē tikai tādēļ, ka tur ir labi apmaksātas darbvietas, nozīmē sabojāt savu atlikušo mūžu.” Tas, protams, nekādā veidā neatceļ to, ka savas turpmākās dzīves virzieni ir jāizvēlas apzinīgi, domājot par to, ko cilvēks vēlas, grib un spēj darīt. Stāsts ir par ko citu – proti, ko mēs īsti saprotam ar labu dzīvi un kāda tajā ir nozīme izglītībai. Viena versija par to, kas ir laba dzīve, ir tāda – lai ir, ko darīt, lai darītajam ir jēga; lai kādam šis izdarītais ir nepieciešams. Tas pat nav uzreiz pretrunā ar dažu augstskolu reklāmu vilinājumiem par to, tieši kādās nozarēs jāstudē. Jautājums šeit ir tikai par to, kas tiek likts centrā: vienkārša iekļaušanās darba tirgū vai arī tomēr kas vairāk.
Darba devēji uz topošajiem studentiem skatās kā uz potenciālo resursu savu mērķu sasniegšanai. Taču studijas ir kas vairāk nekā tikai gatavošanās kļūt par šādu resursu – tās ir cilvēka paša spēju, prasmju, talantu, interešu apzināšanās, atklāšanas, pārbaudīšanas laiks. Uz studijām var raudzīties vien kā uz dzīves posmu, kurā jāapgūst zinības, ko par vērtīgām atzinuši tie, kas uz studentiem raugās tikai kā uz darbaspēku. Taču tas nozīmē izniekot daudzas no citām iespējām, ko studijas spēj dot.
Izglītības galvenais mērķis ir attīstīt domāšanu, sniegt perspektīvu par dažādiem procesiem, nodrošināt jaunas pieredzes un gluži vienkārši padarīt par labāku – izprotošāku, radošāku, spējīgāku – cilvēku. Izglītībai, protams, ir tiešs sakars arī ar cilvēka spēju iekļauties darba tirgū, tomēr izglītībai ir jābūt vērstai uz krietni plašākiem iznākumiem nekā tikai šauru profesionālo funkciju pildītāju veidošanu ekonomikas izaugsmes vajadzībām. Izvēloties augstskolu, vēl svarīgāks signāls nekā darba devēju “ieteikumi” ir pašas augstskolas izpratne par studiju lielo lomu personības veidošanā plašākā kontekstā – un tās spēja ar šo uzdevumu tikt galā. Augstskola vai studiju programma, kas spēj attīstīt personības, saviem absolventiem būs sniegusi labu pamatu arī profesionālās karjeras veidošanai – un ne tikai. Izglītības izvēļu jūrā galvenais ir paturēt prātā, kas no kā izriet.
Komentāri