To, cik cilvēka atmiņa īsa, pārliecinos uz savas ādas. Skatos, ka bērzos jau dzeltenas svēdras, bet nepavisam nevaru atcerēties, kad tās parādījās pagājušajā rudenī. Nez kādēļ šķiet, ka tas bija septembra pašā nogalē, kad koki ilgi bija zaļi. Bet varbūt tās tikai manas iedomas?
Bet, vai ko atceros vai ne, tas laika tecējumu nemaina. Rudens ir klāt. Tas vienmēr uzskatīts par bagātāko gadalaiku, kad vāc ražu, kad netrūkst maizes un kūtīs ir nobaroti lopi. Tad rīko apkūlības, ražas svētkus, kāzas. Mēs esam tauta, kas vēl cieši saistīta ar zemi, ar lauku darbiem. Ja ne tieši, paši piedaloties, tad emocionāli gan. Ne tikai vecākā paaudze, kas sajūtas mantojusi no laikiem, kad zemes darbs un zemnieka vārds bija pats zināmākais. Arī jaunie, kuriem gan pavisam cita, vides saudzēšanas, domāšana aizvedusi uz laukiem, saviem tīrumiem, dārziem, rudeni saņem kā svētības laiku, kad darītais kļūst ieraugāms un sataustāms, kad reizēm tik smagais darbs pārvēršas gandarījumā.
Nu jau otrajam rudenim klāt pavisam citas sajūtas, ļoti gribētos, lai tās nespēj atņemt to, ko ražas vākums paaudzēm deva cilvēkiem – stabilitāti un pašcieņu. Jā, jā, es atkal runāju par to pašu – vīrusu, kas mainās un mainās, apiedams šķēršļus, ko tam liek cilvēka prāts – zinātne, medicīna, cilvēka atbildība – pasargāt sevi un citus. Vai rudenim no bagātākā gadalaika jāpārvēršas par nelaimes gaidām, gatavošanos krīzei, katastrofai? Cik un kas ir mūsu spēkos, lai oktobri atkal gaidītu tikai ar izstādēm “Rudentiņš bagāts vīrs”, nevis ar aprēķiniem, cik gultasvietu papildu jāiekārto slimnīcās un kādus ierobežojumus jāpastiprina, lai ziemu izdzīvotu daudzmaz normāli.
Komentāri