Vēl pavisam nedaudz – bet pirksti un mēle degtin deg – gribas izteikties par nu jau vairāk nekā pirms nedēļas aizvadīto festivālu “Lampa”. Gadu no gada šis festivāls ir vērties plašumā, un šogad tas nudien pilnībā aizņēma pusi Cēsu pilsētas centra – visu Pils parku, Maija parku un vēl Pils laukumu līdz pēdējam centimetram. Pasākuma šī gada publiskais pieteikums arī bija visai iespaidīgs – 1081 dalībnieks un runātājs un 323 dažādi pasākumi – diskusijas, sarunas, darbnīcas, teātra izrādes, programma bērniem.
Man gribas parunāt par to, ko tāda mēroga pasākums nozīmē tīri praktiski. Te nu jāteic – esmu patīkami pārsteigta. Neraugoties uz neaptveramajām ļaužu masām, kas vienmērīgi plūst no vienas sarunas uz nākamo, atkritumu uz zemes tikpat kā nebija. Vispār. No tāda masu pasākuma viedokļa šis ir pats labākais, kas Cēsīm, var teikt, “uzkritis uz galvas”, jo tik ierastas ir mizanscēnas ar dusmīgiem sētniekiem, kas cenšas sakopt apkārtni pēc jebkura publiskā pasākuma. Tiesa, pasākuma otrajā dienā arī manīju komandu, kas abos parkos apstaigāja neskaitāmās šķirojamo un nešķirojamo atkritumu tvertnes, pārbaudīdami, vai kādu nevajag iztukšot. Gandrīz nemanāmi festivāla teritorijā darbojās ne tikai pašvaldības policija, bet arī apsargi, sak, ja nu kādam tomēr “viesulis” galvā sagriežas. Rezumējot – apbrīnojama tīrība un kārtība. Pat pie abiem tualešu “ciematiņiem” vēl otrajā dienā valdošais miers šķita teju neticams. Te gan liels paldies jāsaka apmeklētājiem. Šo deviņu gadu laikā “Lampa” ieguvusi lielu slavu, pasākumu apmeklē inteliģenta sabiedrība no visas Latvijas.
Tomēr nevaru nerunāt arī par nedaudz skumjākiem momentiem šī festivāla norisē. Neilgā sarunu starplaikā nolēmu pastaigāt gar ēdināšanas teltīm. Ēdieni, nenoliedzami, vilinoši un gana dažādi, tostarp arī vegāniem pieņemami, taču to cenas – arī dzērienu – šķita visai astronomiskas. Pieci un vairāk eiro bija jāatdod par glāzi sidra vai alus, vidēji visbiežāk sastopamā cena – ar retu izņēmumu – par ēdiena porciju bija desmitnieks. Ticu, ka garšīgi. Vietējie arī zina, kur atrodas veikali, varēja ko nopirkt tur, taču cēsnieki apmeklētāju plūsmā šķita mazākumā. Atbraukušajiem viesiem – vai nu lielāka maldīšanās un nokavētas sarunas, vai arī krietni patukšotāks maks. Vienlaikus gan gribētu piebilst – izcila bija depozītglāžu sistēma, kur vari nodot savu izdzerto glāzi, saņemot par to atpakaļ paša iemaksāto eiro. Vēl viens plusiņš atkritumu mazināšanā.
Taču par sarunu saturisko pusi man palika dalītas jūtas. Nenoliegšu, bija ļoti interesanti mirkļi, tomēr caurcaurēm visām šīm sarunām zib indikācijas par idejām, kas mērķtiecīgi virzītas uz apmeklētāju. Lai arī patīkami brīva atmosfēra, lai arī drīksti piecelties un aiziet uz jebkuru citu sarunu, bet aizvien biežāk atgriežas sajūta, ka esi atnācis uz tādu kā sabiedriskās reklāmas apmaiņas vietu. Varbūt tas nav slikti, vēl neprotu līdz galam novērtēt. Protams, šeit nerunāju par atklātajām kampaņas teltīm, kā tas bija politiskajiem spēkiem vai atsevišķiem uzņēmumiem, bet visās pārējās teltīs – it kā pēc sarunas nosaukuma sabiedrībai interesants temats-, taču tas no sākuma jau tiek neizbēgami virzīts uz ieplānoto “it kā spontāno viedokli” noslēgumā. Lāgā pat diskusiju vadītājiem nav bijusi īpaša teikšana par iespējamo sarunas virzību, liecina atsevišķas atsauksmes. Nezinu, vai un kādā virzienā šo aspektu var mainīt, tomēr man ir nelāga nojausma, ja tā turpināsies, agrāk vai vēlāk, iedzīvotāju interese noplaks.
Komentāri