Valsts budžets pieņemts. Tas, protams, tiks kritizēts, tikai jau tagad nav grūti prognozēt, ka kritizētāji pārmetīs naudas trūkumu, gan nesakot, kur to naudiņu ņemt un vai tas vispār ir iespējams. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, Latvijā trūkst situācijas analīzes jebkurā jautājumā vai arī jājautā – vai tā netiek publiskota? Jo ar skaitļiem vienmēr iet pavisam grūti.
Piemēram, jautājumā par piena iepirkuma cenu un pašizmaksu, sākot no zemnieka līdz pat veikalam. Ja par pašizmaksu kaut kādi skaitļi izskanējuši, tad nav nācies dzirdēt ne par to, cik maksā pienu pārstrādāt, cik veikaliem izmaksā to pārdot, jo galu galā algas ir jāmaksā, par elektrību jāmaksā. Ja šī “bilde” būtu skaidra, tad būtu arī skaidrs, kādu uzcenojumu kurš liek, vai ražotāji un tirgotāji tiešām ir tādi rīkļurāvēji, kā tagad nereti izskan. Un vai zemnieki tiešām saprot un prot uzņēmējdarbību. Tagad redzama patiešām skarba aina, skatoties, kā gotiņas ved uz kautuvi – latviešiem gotiņa vienmēr bijusi svēta, jo bijusi iztikšanas pamats. Atliek nobirdināt pa asarai un diskusijās klausīties, kā ražotāji, tirgotāji un politiķi cits citu apvaino.
Līdzīga situācija ir arī veselības aprūpē. Ir skaidrs, ka algas jāpalielina, pretējā gadījumā ārsti un medmāsas darbu sameklēs vai nu privātajā medicīnā, vai aizbrauks, bet palīgpersonāla nebūs vispār. Vēl daži gadi, un katrs pats varēs pats sevi ārstēt, jo mediķu nevis trūks, bet vienkārši nebūs.
Ar jautājumiem par pacientiem ir bēdīgāk, jo, piemēram, par to, vai visas pašvaldības varēs atļauties piemaksāt par ēdināšanu stacionāros, skaidrības nekādas. Kādi ir pašvaldību reālie ienākumi un izdevumi? Publiski jau ir izskanējis, ka reģionālajās slimnīcās nereti nonāk vientuļie seniori, kuri ir ļoti izvārguši, jo pēc rēķinu samaksāšanas pārtikai paliek ļoti maz. Nav taču noslēpums, ka tādi seniori vēl papildus maksāt par ēdināšanu nevarēs. Tad rodas jautājums: vai viņi slimnīcā lēnām izdzisīs nevis no slimības, bet esot pusbadā? Vai par šo jautājumu ir kaut cik reāls priekšstats, kā to risināt?
Protams, var sacīt, ka tādiem senioriem labāk būtu atrasties pansionātos, bet tad jautājums ir, vai pansionātos ir brīvas vietas un kurš segs starpību starp uzturēšanās izmaksām un pensiju? Valsts? Pašvaldība? Tam naudas pietiks? Publiskajā telpā lielāko tiesu skan politiķu savstarpējā ņemšanās, kad tiek runāts par saviem un savas partijas labajiem darbiem un konkurentu sliktajiem, cik tālu vien atmiņa sniedzas, bet reālas, skaitļos balstītas situācijas analīzes nav.
Tieši tas pats notiek ar diskusijām par pieminekļiem un ielu nosaukumiem. Protams, mūsu vēsturē, kā rakstot par šo tēmu, izteicās literatūrkritiķis Guntis Berelis, ir daudz “draņķību”, par kurām negribam atcerēties un zināt. Arī ideālu cilvēku nav.
Sociālajos tīklos “spalvas iet pa gaisu”. Vieni saka, ka diez vai kāds mākslinieks vai rakstnieks okupācijas laikā iztika bez nodevām padomju varai, ja vispār gribēja, lai viņa darbi nokļūst līdz cilvēkiem, un ka tad jau jāatsakās no visa 50 gadu kultūras un mākslas mantojuma. Otri uzskata, ka “nodevas” ir viena lieta, bet līdzdarbošanās okupācijas administrācijā un partijas darbā – pavisam kas cits. Trešie teic, ka Puškinam nav nekāda sakara ne ar 40.gada Latvijas okupāciju, ne ar karu Ukrainā. Un tad vēl daži atceras, ka bija cilvēki, kuri nekādi nesadarbojās, nepieļāva “nodevas”, bet viņu vārdi, gan latviešu, gan citu valstu autoru, atrodami to laiku lielā cenzora “Glavļita” sarakstos, un par viņiem nerunājam vēl tagad.
Manuprāt, vajadzīga diskusija par kritērijiem un to, vai talantīgu autoru darbi ir izmetami, svītrojami no mūsu kultūras vēstures. Vai Andreja Upīša noveles un Annas Sakses “Pasakas par ziediem” nav talantīgi darbi un nav pelnījuši izlasīšanu un vietu Latvijas literatūrā? Domāju, kritērijs, lai novāktu pieminekļus, varētu būt reāla sadarbošanās ar okupācijas varas administrāciju un partiju, bet nevajadzētu autoru izmest no literatūras vēstures. Tad jau jāslēpj arī daļa patiesās vēstures. Bet, kamēr situāciju analīzes vietā emociju ir vairāk nekā prāta, cilvēki kļūst aizvien nervozāki un dusmīgāki, bet valsts drošāka un stabilāka nekļūst.
Komentāri