Pagājušajā nedēļā prezidents Raimonds Vējonis Saeimā iesniedza likumprojektu, kas paredz automātiski piešķirt Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem. Iniciatīva varbūt arī ir labi domāta, tomēr izpildījums nav daudzsološs. Tas savukārt liek uzdot jautājumus, cik lielā mērā Latvijas politiskā elite spēj atzīt, ka integrācijas problēmjautājumi paši no sevis nekur neizzudīs un ka tie prasa reālus risinājumus.
Latvijā vēl joprojām dzimst nepilsoņi. Tie ir bērni, kuru vecāki nepilsoņi ir nosprieduši, ka neizmantos likuma paredzēto iespēju savu bērnu reģistrēt kā Latvijas pilsoni. Viens no šādas vecāku rīcības iemesliem ir tas, ka nepilsoņa statuss ir pat izdevīgs – piemēram, ar nepilsoņa pasi ērtāka ir ceļošana uz Krieviju un Baltkrieviju. Tomēr vienlaikus šie gadījumi arī stāsta par to, kā īstermiņa izdevīgumā balstīti vecāku lēmumi var ietekmēt arī bērna tālāko statusu un izvēles dzīvē.
Neaudzināt par nepilsoni
Ir pamatoti atgādināt, ka, lai nepilsoņu bērni iegūtu Latvijas pilsonību, pašlaik ir nepieciešams tikai viens vienīgs mutisks “jā” no vecāku puses.
Sagaidīt, lai šie vecāki izrāda šādu simbolisku intereses izrādīšanu, nešķiet daudz prasīts. Bet vienlaikus der apsvērt arī šāda “jā” nedošanas sekas. Šie bērni jau kopš dzimšanas faktiski tiek audzināti par nepilsoņiem – iespējams, ar pilsoniskās nepiederības, nošķirtības sajūtu un varbūt arī ar kādu pāridarījuma sajūtu par laiku, kad Latvijas valsts ieviesa dalījumu pilsoņos un nepilsoņos. Paaudzies šeit dzimušais nepilsonis arī pats var iesniegt dokumentus, lai saņemtu Latvijas pilsonību. Taču neskaidrs ir, vai tiek radīti apstākļi, lai šādu jaunā cilvēka izvēli veicinātu. Izvēli nevis tikai par labu formālajam pilsoņa statusam, bet arī par piederību valstij.
Diskusijās par prezidenta iniciatīvu ir izskanējis apgalvojums, ka šādi grozījumi ir nevēlami, jo paplašinās Latvijai nelojālo pilsoņu loku. Grūti gan iedomāties, ka cilvēks varētu jau piedzimt valstij nelojāls. Taču dzīves laikā gan par tādu var tapt. Ja tā, tur līdzdarbojas virkne elementu – tas, ko iemāca vecāki, tas, ko bērns paņem no skolas un draugiem, un tas, kas redzams medijos. Daļas Latvijas iedzīvotāju atrašanās Krievijas informatīvajā telpā, kam tik viegli ir piekļūt, izmantojot televīziju un internetu, ir nopietna problēma, kurai vieglu risinājumu nav. Taču tas tikai aktualizē jautājumu, kā tad būtu jāveicina cilvēku piederības sajūta valstij. Ar izvairīšanos no šīs tēmas nekas nebūs līdzēts.
Vēl cits apgalvojums, kāpēc prezidenta iniciatīva ir noraidāma, – par bērniem līdz 18 gadu vecumam ir atbildīgi viņu vecāki, un valstij nav jāiejaucas viņu lēmumos un izvēlēs par savu statusu Latvijā. Te gan var atgādināt, ka tomēr eksistē virkne obligātu normu, ko valsts ir noteikusi saistībā ar bērnu audzināšanu. Piemēram, Latvijā obligāta ir pamatizglītība. Bērni obligāti vakcinējami pret tuberkulozi, difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu un vēl virkni citu slimību. Šīs prasības ir pamatotas, jo Latvijas valsts un sabiedrības interesēs ir tas, ka iedzīvotāji ir ieguvuši vismaz kaut kādu izglītību un neslimo ar kaitēm, kuras ir iespējams novērst. Līdzīgā kārtā Latvijas interesēs ir sabiedrības integrācija. Punkta pielikšana tam, ka joprojām dzimst jauni nepilsoņi, ir viens no šiem elementiem. Protams, ne vienīgais. Domājams, tas pat nav centrālais.
Nepaceļamais simbolisms
Šādu jauno nepilsoņu nav daudz – pēdējā laikā mazliet vairāk par 50 šādiem bērniem gadā. Līdz ar to var teikt, ka lēmumam par to, vai Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski dot vai nedot pilsonību, ir drīzāk simboliskas, ne reālas sekas Latvijas pilsoņu sastāva raksturam. Un tomēr šis simboliskums ir tik ļoti smags, ka idejai par pārmaiņām šinī sakarā ir liela pretestība. Valdošā koalīcija ir likusi saprast, ka prezidenta Saeimā iesniegto likumprojektu neatbalstīs.
Tas savukārt situāciju dara pagalam neveiklu. Nez, vai R. Vējonis, pirms izstrādāja savu iniciatīvu, izpētīja, kāds ir valdošās koalīcijas viedoklis par šādu ideju? Vai prezidents tiešām savas darbības pamatā liek vienkārši cerības uz nejaušību, kas kaut kādu apstākļu sakritības dēļ varētu atnest negaidītu rezultātu? Vai prezidents apzinās, ka, bīdot šādas idejas, kurām ar politisko atbalstu ir, kā ir, viņš riskē kaitināt cilvēkus, kuri tur nolasīs atgādinājumu, ka ar nepilsoņu jautājumu Latvijā nekas papildus nav izdarāms?
Nerīkosimies paši, rīkosies citi
Tas, cik politiski smagi ir virzīt pat jautājumu, kas tiešā veidā skar tikai mazliet vairāk par 50 cilvēkiem gadā, atgādina arī – ir vēl daudz citu jomu, kurās nav izdarīts gana, lai liktu pamatus sabiedrības integrācijai. Piemēram, nāktu par labu izglītības segregācijas izbeigšanu uz valodas pamata – tai skaitā pāreja uz nodarbībām tikai latviešu valodā pašvaldību bērnudārzos. Taču panākt ko tādu ir vēl grūtāk, jo valdībai pār šīm iestādēm teikšanas ir vēl mazāk.
Pamata jautājumam jau nebūtu jābūt par detaļām – kādu statusu kuram iedot. Jautājums ir par to, kā Latvijas politiskā elite redz sabiedrības attīstību mūsdienu izaicinājumu kontekstā. Vai mēs principā vēlamies un spējam piesaistīt valstij arī nepilsoņus? Vai mēs spējam paskatīties tālāk par stereotipu, kas saka – visi nepilsoņi ir agresīvi noskaņoti pret Latvijas valsts pamatā esošajām vērtībām? Vai varbūt nepilsoņi tomēr tiek atstāti kā mūsu pašu valdošajiem politiķiem nesaistoša, taču citiem, piemēram, Krievijai, ārkārtīgi interesanta sabiedrības grupa, uz ko iedarboties?
Latvijas valdībai ir izvēle – rīkoties vai nerīkoties -, bet tanī pašā laikā ir skaidrs, ka citas ieinteresētās puses gan turpinās rīkoties un to darīs itin labi atstrādātā veidā.
Komentāri