Premjerministra Māra Kučinska uzruna gadumijā bija visai optimistiska, lai gan šis tas no tuvākā laika izaicinājumiem palika noklusēts. Tomēr gan viņš, gan arī valsts prezidents Raimonds Vējonis uzsvēra nepieciešamību cilvēkiem līdzdarboties. To nudien būtu svarīgi sadzirdēt.
Ministru prezidents Māris Kučinskis uzrunas sākumā atzīmēja, ka viens no kolēģiem aicinājis aizgājušo nosaukt par “lūzuma vai izrāviena gadu”, bet viņš no tādiem emocionāliem teicieniem vairoties. Tomēr sarunas noslēgumā viņš gan solīja, ka šis gads Latvijai būšot “izcils”. Ir jau patīkami ko tādu dzirdēt, ja vien politiķa vēlmē solīt labus laikus spējam nedzirdēt asociācijas ar to, kas notika pēc kādreizējā premjerministra Aigara Kalvīša solījuma par “septiņiem treknajiem gadiem”. Taču vispārējā situācija pašlaik nudien nav slikta – iekšzemes kopprodukts pērn gada skatījumā varētu būt palielinājies par vairāk nekā četriem procentiem. Arī Eiropā kopumā ekonomika atlabst, kas nozīmē arī lielākas iespējas eksporta tirgiem.
Premjera runā tika minēti arī pavisam konkrēti politikas akcenti – par medicīnu, izglītību, nodokļu reformām. Premjers uzsvēra, ka mērķis ir sociālā taisnīguma nodrošināšana, pie viena atzīstot, ka līdz tā realizēšanai gan ir vēl tāls ceļš ejams. Un tā tas nudien ir – salīdzinājumā ar vairumu citu Eiropas valstu Latvijā rocības atšķirība starp turīgāko un nabadzīgāko iedzīvotāju daļu ir augsta.
Nevienlīdzību var mazināt ar nodokļu politiku, ko premjers savā runā pieminēja. Ir jāpārskata sociālie tēriņi, lai tie tiktu primāri mērķēti uz tiem, kuriem palīdzība visvairāk ir nepieciešama. Jādomā par profesionālās izglītības pieejamību un saturu, lai vēl plašāk pavērtu šo kā personiskās izaugsmes ceļu cilvēkiem un lai ļautu apgūt tās profesijas, pēc kurām pašlaik darba tirgū ir pieprasījums.
Bezdarba līmenis Latvijā pērnā gada nogalē bija 8,5 procenti. Nav ļoti augsts, bet nav arī zems. Tanī pašā laikā uzņēmēji aizvien biežāk norāda uz darbaspēka trūkumu. Jādomā, ka daļa bezdarbnieku esošās vakances neuzskata par pievilcīgām, tai skaitā atalgojuma dēļ. Taču tādās nozarēs kā būvniecība, informācijas tehnoloģijas, kokapstrāde un mašīnbūve – tās ir dažas no tām, kas saskaras ar darbaroku trūkumu – Latvijā gluži vienkārši varētu nepietikt kvalificētu pretendentu.
Un te nu mēs nonākam pie jautājuma, no kā premjers centās izvairīties, bet kas pērngad aizvien plašāk publiskajā telpā izskanēja un aktualitāti nezaudēs arī turpmāk. Proti – kur ņemt darbiniekus? Ja darbaroku nav, tad nebūs arī gaidītās un pat potenciāli iespējamās ekonomikas lielās izaugsmes, nebūs lielāku nodokļu ieņēmumu, nebūs valsts naudas attīstāmajām un atbalstāmajām nozarēm.
Premjers gan pieminēja, ka Latvija ļoti gaida atpakaļ aizbraukušos emigrantus. Šis, protams, var būt arī viens no darbaspēka avotiem, taču pārskatāmā nākotnē nav pamata gaidīt ievērojamu atpakaļmigrācijas vilni. Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir aizbraukuši, ir visai dažādi, bet, ja skatās tikai materiālos rādītājos, tad skaidrs, ka Latvija algu līmeņa ziņā gluži vienkārši nespēj konkurēt ar bagātajām rietumvalstīm. Papildu tam aizbraucējiem dažādu iemeslu dēļ nereti ir veidojies aizvainojums uz Latviju – šīs emocijas var būt un var nebūt pamatotas, bet nav jau slikti, ka cilvēkam ir iespējas izvēlēties. Katrā ziņā pētījumu dati par Latvijas emigrantiem liecina, ka daudzi par atgriešanos īsti nedomā – ne tikai materiālu apsvērumu dēļ, bet arī tādēļ, ka dzīve jau ir izveidota citā valstī. Tomēr viņus par Latvijai “zaudētiem” saukt nav korekti. Daudzi aizbraucēji interesi par Latviju saglabā, kontaktus uztur, turklāt viņu pārsūtītā nauda savējiem uz Latviju nokļūst šejienes ekonomikā.
Un tomēr – kur ņemt darbarokas? Reālistisks scenārijs ir, ka Latvija kā darbavieta kļūs pievilcīgāka cilvēkiem no citām valstīm. Jautājums ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks. Kādas pārmaiņas vēl notiek, kad valstī veidojas jaunu iebraucēju kopienas? Vai un cik lielā mērā valsts spēj viņus iekļaut, neatkārtojot integrācijas kļūdas un neveiksmes, kādas sastopamas ne vienā vien rietumvalstī? Pie šī vēl nāksies atgriezties. Pagaidām valdība saka nē darba tirgus atvēršanai lētajam darbaspēkam, lai gan uzņēmēji gribētu ko citu.
M. Kučinska uzrunai bija kas kopējs ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu. Viņi abi akcentēja, ka cilvēkiem pašiem ir jāiesaistās. Izcilais gads, par kuru premjers runāja, protams, neatnāks bez pašu iedzīvotāju līdzdalības. Un arī R. Vējonis aicināja cilvēkus izmantot savas dažādās iespējas un brīvības un nepalikt pārmaiņu procesos malā.
Tas ir svarīgi. Iesaistīšanās iespējas nudien ir viena no mūsdienu piedāvātajām lielākajām greznībām. Tomēr Latvijas pilsoniskā sabiedrība joprojām nav īpaši spēcīga, un cilvēki biežāk aprobežojas ar kaismīgām diskusijām virtuvēs, bet līdz rīcībspējīgu domubiedru grupu veidošanai netiek. Lai pilsoniski realizētu savas intereses, ir jāpieliek daudz pūļu. Taču tas ir izdarāms. To arī novēlu izmēģināt jaunajā gadā.
Komentāri