Latvijā ir par vienu partiju vairāk. Pagājušajā nedēļas nogalētika nodibināta partija “Gods kalpot Latvijai”. Partija ir izveidojusies no tāda paša nosaukuma biedrības. Savukārt biedrība veidojās, Rīgas domes koalīcijā esošajai partijai “Gods kalpot Rīgai” paplašinot savas ambīcijas un meklējot veidus, kā tās domubiedri varētu iekļūt citās pašvaldībās un arī Saeimā.
Rīgas domē “Gods kalpot Rīgai” labi saprotas ar partiju “Saskaņa”, un nav iemeslu, lai šī auglīgā sadarbība neturpinātos arī citviet. Viss, kas nepieciešams, – atbilstošas izkārtnes, kas pilsoņiem ļautu izdarīt izvēli. Tie, kam patīk “Saskaņa”, varēs balsot par “Saskaņu”, bet tie, kam nepatīk ne “Saskaņa”, ne kāda no lielajām valdībā pārstāvētajām partijām, varēs atbalstīt “Gods kalpot Latvijai”. Tai savukārt nebūs nekas pretim pret koalīciju ar “Saskaņu”.
Šāda iespējamība politologiem jau ir likusi pieļaut iespēju, ka galvenais “Gods kalpot Latvijai” mērķis ir palīdzēt “Saskaņai” iegūt varu tajās pašvaldībās, kur tai tradicionāli nepietiek atbalsta. Ja tas izdotos pašvaldībās, varēs mēģināt plānu atkārtot arī Saeimā.
Lai kādi arī nebūtu īstie plāni, ir redzams, ka turpinās dažādi politiskie eksperimenti, kas ļauj paplašināt valdošo koalīciju veidošanas iespējas. Pēdējos gados eksperimentētāji gan nav bijuši īpaši veiksmīgi. Prātā uzreiz nāk bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas veidotā partija “No sirds Latvijai”. Dīvainās kompānijās iesaistījusies un izrunājusies, I.Sudraba itin ātri zaudēja principiālās ierēdnes karjeras laikā radīto spozmi, tagad viņa un viņas partija ir maz dzirdama un neietekmīga.
Taču šādas partijas modelis pats par sevi iespējas ne tuvu nav izsmēlis. Gluži tāpat kā savulaik no Zatlera Reformu partijas atšķēlies Olšteina sešinieks, par spīti nelielajam skaitam, kļuva par izšķirošā balsu skaita nodrošinātāju dažādos svarīgos koalīcijas jautājumos, arī atsevišķas mazas partijas var būt tās, no kurām atkarīgs – būs vai nebūs viena vai otra sastāva koalīcija.
Kaut ko tādu hipotētiski varētu darīt arī “Gods kalpot Latvijai”. Ar pretenciozu nosaukumu apjozušies, viņi var aizpildīt pieprasījumu pēc jauna politiskā spēka. Partijas piedāvājums pašlaik ir visai nekonkrēts. Pašreizējās iestrādnes tuvāko gadu laikā varētu attīstīties itin daudzos virzienos – atkarībā no tā, kur doties būs izdevīgāk. Jaunās partijas līderi ir naski metušies kritizēt pašreizējās varas partijas – valdošās koalīcijas mērķis esot varas noturēšana, nevis rūpes par Latviju. Tas viss ir dzirdēts jau iepriekš, bet būtisks jautājums – ko partija piedāvā vietā. Pašlaik ir dzirdamas tikai vispārīgas frāzes par atbalstu uzņēmējiem un kristīgajām vērtībām. Nav šaubu, ka partijas programma un nostādnes tuvāko mēnešu laikā vēl tikai nostiprināsies. Tomēr ir jājautā: kas tad ir tas, kas jaunās partijas biedrus vieno? Ja vienojošais ir tikai kritiskums pret pastāvošo varu, ar to nepietiek. Lai partija varētu funkcionēt, tās biedriem ir nepieciešama arī vienota izpratne par to, kas ir jādara un kā.
Bieži vien jaunās partijas veidojas ap atsevišķām labi zināmām personībām un partijas programma izriet no vienojošo līderu redzējuma par darāmajiem darbiem. Šinī gadījumā “Gods kalpot Latvijai” pašlaik nav īpaši spoža. Partija līdz šim ir piesaistījusi virkni aktīvistu, kas plašākā publikā nav bijuši zināmi – tādējādi šī ir iespēja politikā ienākt jaunām sejām. Tomēr cilvēki diezin vai balsos par politiķiem tāpēc, ka tie ir maz zināmi. Savukārt partijas vadītājs ir politikā jau pieredzējušais Andrejs Požarnovs, kurš iepriekš pārstāvējis “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK un Rīgas vicemēra Andra Amerika dibināto partiju “Gods kalpot Rīgai” – tā savukārt tapa pēc Aināra Šlesera projekta LPP/LC likvidēšanas. Tas viss kopumā neliecina par jaunu politisko piedāvājumu.
Velti aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis jauno partiju pagājušajā nedēļā aicināja izvēlēties citu nosaukumu. Ministrs pamatoti ir atgādinājis, ka šī frāze ir Latvijas karavīru un zemessargu devīze. Izmantojot to politiskā spēka vajadzībām, tā veidotāji savā labā izmanto asociācijas ar bruņotajiem spēkiem un to demonstrēto lojalitāti Latvijai. Taču juridisku šķēršļu, kas liedz frāzi piesavināties, acīmredzot nav. Un, ja ministram tik ļoti rūp frāzes lietojums, viņam būtu vajadzējis pamosties krietni agrāk. Ir skaidrs, ka dažas dienas pirms partijas izveidošanas izplatītās žēlabas vairs neko ietekmēt nevar.
Pat ja partijas līderi R. Bergmaņa iebildēs saskatītu kaut nelielu taisnības graudu, viņi pa galvu pa kaklu nemetīsies izdabāt ministra vēlmēm. Tas dotu nepareizus signālus par ietekmējamību no politisko konkurentu puses. Jāatzīmē arī, ka doma par jaunas partijas veidošanu jau neradās pāris dienu laikā. Aizsardzības ministrijai bija visas iespējas laikus un pa dažādiem kanāliem reaģēt, lai novērstu frāzes lietošanu ārpus konteksta. Kad viss ir nogulēts, neatliek nekas cits, kā publiski kritizēt politiķus par viņu izvēli, bet ietekmes uz jaunās partijas nosaukuma izvēli tam vairs nav nekādas.
Komentāri