Pagājušajā nedēļā notikusī partijas „Jaunais laiks” (JL) šķelšanās ir pārvilkusi svītru pāri daudziem līdz šim teiktajiem vārdiem un darbiem, kā arī parādījusi: no politiskas pragmatiskas nav pasargāti arī tie, kas sevi dēvē par godīgākajiem un oligarhiem nepakļautajiem.
Latvijas politiskajā vidē „Jaunais laiks” bija radis stabilu vietu ar godīguma un pretkorupcijas retoriku. Vārdi par to, ka jāizbeidz valstī valdošais politiskais cinisms un jāciena demokrātija, patika vēlētājiem, un pēdējās divās Saeimas vēlēšanās JL saņēma gana lielu atbalstu. Tomēr partijas problēma allaž ir bijusi tā, ka skaistajiem vārdiem netika likti pretim atbilstoši darbi, ko zināmā mērā noteica opozicionāru soliņa ilgstošā sildīšana un nespēja vai nevēlēšanās šo soliņu atstāt.
No vienas puses, varas partijām oponējošā retorika patika vēlētājiem. Kritizējot varu, JL runāja par jautājumiem un principiem, kuru pārkāpumus itin viegli var novērot pašreizējā politiskajā vidē, pat ja pārkāpumu izdarītāji to varētu apšaubīt. Kurš gan nepiekrīt, ka valstī jācīnās ar korupciju, inflāciju, jāveido godīga valsts pārvalde? Tādu nav, taču šos saukļus pirmie un it veiksmīgi piesavinājās JL.
No otras puses, šiem saukļiem nav paredzama ilga iedarbība, ja tie tiek vien atkārtoti vairākus gadus, nepamatojot ar tādu rīcību, kas pierādītu teicēju spēju rīkoties citādi. Atrašanās opozīcijā ir riskanta, jo šādi nav iespējams darboties vēlētāju labā (vai vismaz izlikties darbojamies), kad nāks jaunas vēlēšanas, nebūs, ar ko atskaitīties. Tā sauktajām kreisajām partijām šajā ziņā ir nelielas privilēģijas, jo tām ir savi vēlētāji, kuru intereses ar atsevišķiem izņēmumiem piesakās aizstāvēt konkrētas partijas, kas ir „mūžīgā opozīcijā”. Latviešu vēlētājam, atšķirībā no krievu vēlētāja, ir izvēle starp partijām, kas atrodas pie varas, un tām, kas atrodas opozīcijā. Arī pašvaldību vadītājiem ir iespēja iestāties partijā, kas spēj vārdos formulēt būtiskas plašas problēmas valstī, un ir iespēja doties pie partijas, kas sola reālus resursus darbam.
Nevarētu teikt, ka JL līdz šim nebija iespējas tikt pie varas. 2006. gadā partija pameta Aigara Kalvīša valdību, liekot izvēlēties: vai nu mēs, vai Latvijas Pirmā partija. Šis ultimāts izrādījās sāpīga kļūda, ko JL pats vēlāk publiski nožēloja. Viņiem ļāva iet, un turpmākajās valdībās viņi par pilnu vairs nav ņemti. Arī viņi paši kopš tā laika jo aktīvi ir spodrinājuši savu bezkompromisa cīnītāju tēlu, kad tika apsvērta iespēja iesaistīties Ivara Godmaņa valdībā, JL to noraidīja. Reālistiski raugoties, šādā veidā atkal pie teikšanas Latvijā partijai pārskatāmā nākotnē netikt, līdz ar to pēc pašreizējās valdības izveidošanas saistībā ar JL nākotni bija iespējami vien divi scenāriji: vai nu partija pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām pārtrauks darbu vēlētāju atbalsta trūkuma dēļ, vai arī pārveidosies, lai atgūtu varu.
Pašlaik izskatās, ka daļa no tiem, kas vēlas piedalīties procesos un, iespējams, ir mazliet vairāk uz kompromisiem orientēti, partiju atstāj. Zīmīgi, ka JL atstājušie deputāti negrasās pildīt partijas dibināšanas laikā izskanējušos solījumus, ka, atstājot partiju, tie noliks arī deputāta mandātu. Piemēram, K.Šadurskis paziņojis, ka baznīcā dotais solījums attiecies tikai uz darbību 8. Saeimā. Savukārt, uzsākot darbu 9. Saeimā, viņš gan esot parakstījis attiecīgu solījumu, taču tas esot,” sarežģīts jautājums”… „Kam mēs esam devuši solījumu — idejām, cilvēkiem vai reģistrācijas numuram? Es domāju, ka mēs labāk spēsim realizēt mūsu savulaik pieņemtās idejas,” paskaidroja K.Šadurskis. Lūk, godavīrs, vēlētāju interešu aizstāvis, kas izdevīgā brīdī izskaitļos, ko patiesībā nozīmē viņa solījumi – un nozīmē to, kas deputātam būtiski, nevis ko domāja un cerēja vēlētājs, kas par viņu balsoja. Tas parāda, ka partijas dibināšanas laika gājieni ar solījumiem baznīcā un turpmākie retoriskie žesti var nebūt saistoši, ja nepieciešamība to prasa, un tādējādi daļa bijušo partijas biedru savā cinismā ne ar ko nav labāki par tik ļoti lamāto valdību un pārējām — „oligarhu” partijām.
Līdz ārkārtas kongresam partijai būs jātiek skaidrībā, ko īsti tā līdz šim gribējusi, ko darījusi un ko varējusi darīt savu mērķu sasniegšanā. Neizpratne par partijas vadību bija lasāma arī „Druvas” intervēto partijas biedru izteikumos. Bijušais JL Cēsu nodaļas vadītājs Raitis Sijāts norādīja, ka partija jaunās valdības veidošanas laikā „vairāk domāja par savām, nevis valsts interesēm” un partijā nav bijis demokrātisms lēmumu pieņemšanas un uzklausīšanas mehānismā. Savukārt Līgatnes pilsētas mērs Ainārs Šteins norādīja, ka Sandra Kalniete, kas iepriekš paudusi viedokli, ka I. Godmaņa valdībā strādāt JL nedrīkst, nu stāsta par pašvaldību vadītāju neapmierinātību, ka partija valdības veidošanā nav piedalījusies. Pašlaik tas viss izskatās, mazākais, pēc koordinācijas un kopējas izpratnes trūkuma par mērķiem un to sasniegšanas iespējām.
Viens gan ir skaidrs – tāpat kā līdz šim strādāt nevarēs, jo palikušajiem demokrātijas, pretkorupcijas un pretcinisma karotājiem nu būs uzradušies bezpartijiski konkurenti (kam ir visas iespējas izveidot jaunu, vēlētājiem tīkamu politisku spēku). Tie, ja gribēs un varēs, parādīs savu redzējumu cēlo ideju realizēšanā dzīvē. Ja tas neizdosies – jo labāk JL, kas pats nemaz nebūs mēģinājis.
Komentāri