“Pēc notikumiem Ukrainā parādījās daudz iniciatīvu mediju un likumdošanas jomā, lai cīnītos pret propagandu, tomēr ir signāli, ka sākam pierast pie šīs situācijas. Tas ir ļoti bīstams brīdis, jo ģeopolitiskā situācija nav mainījusies un nevar apstāties ar šīm jaunajām iniciatīvām,” norāda dažādu valstu eksperti, kas apvienojušies vienotam pētījumam.
Nav šaubu, ka propaganda ir karš. Karš, kas notiek mediju telpā, mudinot indivīdu grupas uz rīcību, vienlaikus neiztērējot naudu reālā karadarbībā. Taču propagandu nekādos apstākļos nedrīkst novērtēt par zemu un neattiecināt uz sevi, jo tai nepārprotami ir ietekme uz katras valsts demokrātiskiem procesiem, kas tā vai citādi ietekmē ikviena ikdienu.
Pašlaik propaganda nav tik primitīva, kāda tā bija pirms vairākiem gadu desmitiem, kad izteikti tika demonstrētas vienas valsts iekārtas priekšrocības pār citām. Tagad propaganda kļuvusi rafinētāka, tā aizmiglo, sajauc un izkropļo informāciju tik ļoti, ka izplūst skaidras robežas starp patiesību un meliem. Šodienas propagandai daudz veiksmīgāk izdodas izkļūt cauri kritiskās domāšanas filtriem, tai lieliski sekmējas apvest ap stūri un izkropļot objektivitāti un, protams, novirzīt sabiedrības uzmanību no realitātes.
Ir ārkārtīgi naivi domāt, ka Krievija aprobežojas tikai ar draudiem un sankcijām, it īpaši, ja ir milzum daudz pierādījumu tam, ka lielā kaimiņvalsts sistemātiski izmanto nemilitārus instrumentus, lai ietekmētu realitātes pieņēmumus un galu galā arī pašu realitāti, lai ietekmētu priekšstatus par citu valstu darbību un atbildes kārtā arī izprovocētu viņu rīcību.
Propaganda ikvienā iekārtā ir iespaidojusi sabiedrisko domu, lēmumu pieņemšanu, iedzīvotāju nostāju svarīgos procesos, ierobežojusi vārda brīvību un “pielabojusi” demokrātijas saknes. Krievija, kā Malaizijas lidmašīnas notriekšanas gadījumā, izmantoja informācijas pārbagātību, vienlaicīgi paužot dažādus, pat pretrunīgus viedokļus, lai paralizētu sabiedrības, tajā skaitā žurnālistu un lēmumu pieņēmēju, spēju saprast, kas ir kas.
Ja runājam par “jauno” propagandu, tā ir spērusi soli tālāk par triviālu realitātes izkropļošanu. Pētnieki secinājuši, ka propaganda, pirmkārt, izkropļo realitāti un pasniedz to kā faktu, bet otrkārt, kas ir daudz bīstamāk, – tā it kā piedāvā vairākus variantus, kā “pareizi” izkļūt no šīs situācijas. Šādā veidā ne viens vien mediju patērētājs uzķeras uz āķa, jo cilvēki vairs neiedziļinās procesos, neseko tiem līdzi un neprot kritiski analizēt informāciju.
Pētnieki kā vienu no iespējām noturīgākas sabiedrības veidošanā min robežu jeb plaisu likvidāciju, kas pastāv starp sabiedrības un valsts institūciju sadalījumu, jo mums ir vienoti mērķi, kurus vēlamies sasniegt kā valsts, skatoties šī jēdziena plašākajā nozīmē. Savukārt publiskās pārvaldes organizācijām ar mediju starpniecību būtu ne vien jāinformē sabiedrība, bet arī jāseko līdzi, ko sabiedrība domā, kā jūtas un ko pauž konkrētu procesu, jautājumu saistībā. Pašlaik vairāk novērojama vienvirziena kustība, proti, no augšas uz leju.
Kā interesants risinājums izskanēja cīņa pret propagandu necīnoties, jo pretējā gadījumā mēs, sabiedrība, nonākam propagandistu pakļautībā un spēlējam spēli pēc viņu noteikumiem. Tas palielina viņu izredzes uzvarēt, jo viņi ir definējuši noteikumus.
Tomēr gribētos domāt, ka vismaz drukātais vārds spēj piesaistīt cilvēku uzmanību un veicina lasītāju kritisko domāšanu, jo šobrīd tiešām nepieciešami gaiši un zinoši prāti, kas spēj izšķirt graudus no pelavām, lai vēsture neatkārtojas. Kā liecina karš Ukrainā un nemitīgie terorakti, nekas vēl nav galā.
Komentāri