Runāt par izglītību Latvijā vairs nav gaumīgi, bet algām – nav pieklājīgi. Tikai kaut kā neizdodas, jo abi šie temati ir kā karsti kartupeļi, par kuriem zinām, ka tie ir gardi un ka var arī apdedzināties. Un vairāk neko. Galvenokārt jau tāpēc, ka dzird to, kuram skaļāka balss, kurš izkliedz problēmas, nevis tās risina.
Patlaban Latvijā ar izglītības problēmām nodarbojas jau 19. ministrs kopš 1990.gada. Katram, stājoties amatā, bijusi sava vīzija, arī atmiņas par skolas gadiem un, protams, citās zemēs redzētais. Saprotams, ka viņam gribējās visu to labāko. Tikai nepaguva, jo bija krēsls jāatdod citam, bet jaunajam bija savs redzējums. Tā skrējuši gadi. Mainījušās metodikas, mācību programmas un standarti. Visam izsekot līdzi nav bijis viegli, protams, pa vidu netrūka absurdu prasību, kuras neizprata ne skolotāji, ne vecāki, kur nu vēl skolēni. Pedagogi paburkšķēja, un viss. Kaut kā neatceros, ka arodbiedrība viņus būtu aicinājusi ielās, lai cīnītos par saprātu un loģiku mācību programmās, ikdienas darbā. Piketi un citas protesta formas jau ir tāpēc, lai pievērstu uzmanību problēmai, kuru tie, kam vara, neredz. Ar burkšķēšanu, iebilšanu sarunās ar ierēdņiem neko nepanākt, jo viņi vienkārši visu zina labāk. Bet pār viņiem ir vara politiķiem. Nu vismaz teorētiski. Kāpēc visus šos gadus izglītības darbinieki neprotestēja pret to, kā tiek veidota, virzīta izglītības politika? Diemžēl protesti notikuši pret ko citu – mazajām algām. Ar katru piketu un streiku gan arodbiedrībai aizvien grūtāk sapulcināt protestētājus, bet svilpītes skan. Kādu ziņu saņem sabiedrība? Tie, kuri saņem minimālās algas un arī beiguši augstskolas? Skolotājiem atkal par maz. Vai saņemot lielāku algu, kaut kas mainīsies? Atbilde pretī skaidra – kas var mainīties, ja sistēmā haoss. Ar ko tad jāsāk? Varbūt tomēr ar sistēmas sakārtošanu. Un vismaz izglītībā tās noteikti nav nodarbināto algas. Primārais visos laikos bijis – kādu skolojam nākamo paaudzi, cik gudrus gribam redzēt savus bērnus, mazbērnus. Ko viņi dzīvei iemācīsies skolā, atkarīgs no izglītības sistēmas. Ja tā salaista grīstē, jāmaina, bet nekas netiek darīts, lūk, par to jāiet ielās. Un ne tikai pedagogiem.
Komentāri