Jāņmuižas profesionālās vidusskolas direktore
Vēl joprojām negribu teikt, ka profesionālā izglītība šobrīd pārdzīvotu krīzi. Tas skaļi ir pateikts, daudzi tā domā, bet mēs paši nemaz tā nejūtamies. Ļoti daudzi īsteno Eiropas projektus un labiekārto skolas. Atliek vien paskatīties kaut vai uz Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, un redzams, kā viņi ir auguši, iesaistoties dažādos Eiropas projektos. Arī mēs, pārējie, savu iespēju robežās cenšamies to darīt. Taču nenoliegšu, ka mums, trim skolām – Jāņmuižas, Priekuļu tehnikumam un Cēsu arodskolai, esot tik ļoti tuvu vienai pie otras, ir nedaudz grūti, taču vasarā mēs visi skolas nokomplektējām.
Jāņmuižā paši saviem spēkiem esam sakārtojuši gan materiālo bāzi, gan mācību procesu, kas kopš 90. gadiem bijis nesakārtots. Ar katru dienu jūtamies labāk. Skola ir pilna bērnu, skolotāju pietiek, un neredzu iemeslu, kādēļ šobrīd teikt, ka iet slikti.
Protams, cīnāmies ar līdzīgām problēmām, kā jebkura cita skola – ar audzēkņu nenākšanu uz mācībām un lielu stundu kavēšanu. Cīnāmies ar to, ka jaunieši nereti izdomā mainīt skolu, bet sekojam līdzi, lai viņi patiešām turpinātu mācīties. Cīnāmies ar attieksmes jautājumiem. Ar bezatbildību pret prakses vietām, ar to, ka var vienkārši neaiziet, aizgulēties vai kaut ko pamest pusdarītu. Bet tā ir mūsdienu jaunatnes attieksme kopumā pret dzīves izvirzītajām prasībām.
Ceru, ka nākotnē tieši lauksaimniecības un būvniecības nozarēm būs lielais Eiropas atbalsts. Ar Priekuļu tehnikumu centīsimies saskaņot vajadzības. Viņi māca lauksaimniecības mehanizācijas speciālistus, mēs – lauku īpašuma apsaimniekotājus. Un tehniku, kas nepieciešama abām mācību iestādēm, droši vien draudzīgi sadalīsim, lai nebūtu dubultā jāpērk jauni traktori. Centīsimies strādāt tā, lai lietderīgi būtu izmantota Eiropas nauda.
Ņemot vērā, ka skolā nav jaunākās lauksaimniecības tehnikas, audzēkņus vedam uz dažādām saimniecībām un rādām, kā saimnieko citi. Rādām, kā var iegūt Eiropas līdzekļus un sakārtot savu saimniecību arī pie mūsdienu neprognozējamiem apstākļiem. Kādas ir bioloģiskās saimniecības nākotnes perspektīvas. Lai saprastu, ja viņiem vai viņu vecākiem ir lauku mājas, ja tajās ieguldīti gan līdzekļi, gan darbs, tad viņiem nav morālu tiesību to visu iznīcināt. Ir jādzīvo un jādomā, kā saimniekot tālāk, lai savu saimniecību noturētu. Un nav pamata domāt, ka jaunieši, aizejot no skolas, skeptiski raugās uz lauksaimniecības iespējām. Ko tad mēs darīsim, ja laukos vairs neviens nestrādās? Pie tam liela daļa lauku apsaimniekotāju ir tieši zemnieku bērni.
Esam gandarīti arī par to, ka februāra beigās skolas audzēkņi lielā skaitā piedalīsies izstādē „Skola 2008”, kurai paralēli 19 profesijās notiks nacionālās atlases konkurss „Eiroskills 2008”. Tā nu sanācis, ka skolu pārstāvēsim četrās celtniecības prasmēs, pavāru konkursā un lauku īpašuma apsaimniekotāju pārbaudījumos. Šobrīd skolā notiek gatavošanās, mēģinām izraudzīt labākos kandidātus konkursiem. Līdz šim šāda veida konkursi notika skolās, tos citiem nebija iespējams vērot. Bet šī būs lieliska iespēja ikvienam izstādes „Skola 2008” apmeklētājam ar vienu aci pavērot arī šos profesionālo skolu audzēkņu konkursus. Pieļauju, ka daudziem 9. klašu skolēniem tas varētu būt arī stimuls izvēlēties nākotnē apgūt kādu konkrētu profesiju. Un redzēt to, ko profesionālā izglītība mūsdienās vispār spēj piedāvāt.
Runājot par profesionālās izglītības nākotni, protams, jāatzīst, ka krīze būs. Bija periods, kad pamatskolās skolēnu nebija. Tas kaut kā mums būs jāpārdzīvo. Ar tālākizglītības programmām, kursiem vai ko citu. Būs jādomā, kā šajā tukšajā periodā nepazaudēt skolotājus. Nevar pieļaut arī to, ka kaut ko likvidē tikai tāpēc, ka nav audzēkņu. Līdzīgi bija ar bērnudārziem. Visu likvidēja. Tagad izmisīgi būvē no jauna. Mums pašiem būs jāturas virs ūdens un jādomā, kā to labāk izdarīt.
Bet kopumā šo vispārējo pesimismu neatbalstu. Jābeidz pašiem īdēt. Skolā redzam, ka jaunieši lielākoties runā pieaugušo viedokļiem. Viņi nāk no mājām un runā gatavās frāzēs. Viņos jau ir iepotēts, ka viss ir slikti un neko nevar darīt. Bet tā nedrīkst! Visu var! Ir tikai jādara, jāmācās un jāsaimnieko savā zemē. Šķiet, šobrīd visvairāk jāstrādā pie attieksmes jautājuma. Ja ar pareizo attieksmi cilvēks iet uz skolu vai darbu, viss pārējais sakārtojas. Pierakstījusi Liene Lote Grizāne
Komentāri