Galēji nav patīkami, bet reizumis tomēr piemeklē šī atskārsme – kādu ieradumu esi sevī iesakņojis nu jau pārāk dziļi un, iespējams, ir pēdējais brīdis ķerties klāt tā invāzijas apkarošanai. No nelielas īpatnības tas iestiepies tava rakstura dzīlēs un sāk traucēt citiem, nomākt pašu. Nupat apjautu – nē, precīzāk, sen nojautu, taču beidzot līdz mielēm izgaršoju un biju spiesta apzināt savu “kaiti”. Es neprotu priecāties skaidros un nepārprotamos prieka mirkļos, tos paņemt, izbaudīt un dot šo iespēju arī citiem. Tā vietā mans prāts nepārtraukti meklē pieturas punktus, lai pateiktu – nekas nav tik labi, kā izskatās, sagatavojies kritienam, ja šodien tiešām kaut kas ir labi, rīt tā nebūs.
Izklausās varbūt nenopietni – sak, kas tad tas par netikumu? Tā taču tikai saprātīgā un praktiskā latvieša viena personības šķautne, kas ļoti labi palīdz sagatavoties grūtākiem pārdzīvojumiem, kādi ceļā var gadīties jebkurā nenoskārstā brīdī. Tā taču nav nedz svētdienas smēķēšana, kas ienākusi ikdienas pauzēs, nedz regulāra ātruma pārsniegšana satiksmē vai vēl kas tiešām bīstams vai atklāti kaitējošs. Ir gan.
Sniegšu ļoti dramatisku salīdzinājumu – ne lai biedētu, bet gan shematiski izskaidrotu. Ziniet, ir tie vēsturiskie stāsti, liecības, kad kāds nevēlams cilvēks tiek nobīdīts no spēles laukuma nevis ar pēkšņu uzbrukumu, slepkavību, bet gan ilgā laika periodā iebarojot indes devas, līdz organisms vienā brīdī vairs netiek galā. Vai arī vienkāršāks, ikdienišķāks salīdzinājums – atļaušos apgalvot, ka mēs visi, sākot jau ar bērniem skolas vecumā, diezgan labi aptveram, ka caurumi zobos mūs nepiemeklē vienas dienas laikā. Tas ir ilgstoši nepilnīgas vai pat neesošas higiēnas rezultāts. Protams, ar vēl dažiem no cilvēka neatkarīgiem pastiprinošiem apstākļiem, bet pamats ir tur. Līdzīgi arī ar muskuļu tonusu – atskaitot kādas retas saslimšanas, vājš tu nekļūsti vienā jaukā dienā, bet gan dienu no dienas, pa druskai vien atliekot fizisku darbu ar sevi.
Lūk, šāda treniņa – smadzeņu aerobikas – man arī pietrūcis. Sākotnēji it kā tik noderīgi sevī iestrādāts paradums censties apzināt dažādus nākotnes riskus un sagatavoties tiem ne tikai praktiski, bet arī mentāli no dienas uz dienu cauri gadiem iesūcies visās šūnās un pēkšņi kļuvis grūti sajust īstu prieku. Būt klātesošam, kad pašam vai kādam tuvam cilvēkam ir noticis kas brīnišķīgs. Es atkal instinktīvi tajā pašā mirklī kā neizslēgts dators sazinos ar savu datu bāzi un meklēju piemērus, kas tūliņ var noiet greizi.
Protams, ir ļoti pareizi algas vai kādu negaidītu ienākumu brīdī vispirms padomāt par nenokārtotiem rēķiniem un, vēlams, par kādu iekrājumu kā “drošības spilvenu” nākotnei. It kā jau nevainīga ir arī vēlme pie bērna saņemtās izcilās atzīmes atļauties piemetināt – bet tādām atzīmēm nav obligāti jābūt. Tas jau “no labas sirds”, nevēloties pieļaut, ka atvase uzliks sev latiņu par augstu un sagums zem pašizdomāta gaidu spiediena. Taču pēkšņi neomulīgi kļuva, kad pieķēru sevi pie nenoturamas vajadzības pēc dēla dzīvē pirmās saņemtās medaļas sporta sacīkstēs sākt lasīt lekciju – tikai nedomā, ka tā tagad būs vienmēr, tev jāgatavo sevi zaudējumiem, nākamajās reizēs noteikti tik labi neveiksies utt.
Jā, es tiešām uztraucos par viņa un līdz ar to arī savām iespējamajām sāpēm, kādas neizbēgami kaut kad jau būs, bet, pirmkārt, tās viņam arī ir vajadzīgas. Otrkārt, un pat galvenokārt, es nozogu prieku viņam. Un arī sev. Par daudz drošinātāju dzīvē neko labu nedod.
Komentāri