Katram, kurš audzinājis bērnus, īpaši puikas, zina, ka zēniem ir viens vecums, kad ļoti “stilīgi” ir zināt dažādus vārdus, kurus televīzijas pārraidēs aizstāj ar pīkstienu. Puišeļi viens no otra tos lieliski apgūst, salasa pagalmā, sporta nometnēs, treniņos un spīdina savas zināšanas pat vecāku un vecvecāku priekšā. Uh, nākas ausīm nosarkt, bet izlikties mierīgam un skaidrot bērniem, ka šādi vārdi gan pastāv, bet neviens pieaugušais tos nelieto, tie ir neglīti un nepieņemami. Taču nereti, kamēr vienaudžu bariņā lamuvārdus lietot ir drosmīgi un ar tiem var palepoties citu priekšā, grūti mazajiem ieskaidrot, ko pieņemts sacīt, ko ne. Var tikai cerēt, ka vismaz pieaugušo klātbūtnē viņi aprausies un viens otru par “pī-pī” nesaukās.
Kad bērns pāraug pusaudžu vecumu, tad jau var cerēt, ka sliktos vārdus nelietos, kaut nemaz ne tik reti gadās dzirdēt tādus uz ielas, kad sarunājas pavisam nobrieduši vīri. Taču nu šī bērniem aizliegtā teritorija, kurā mazajiem tā gribas ielūkoties, kļuvusi par literatūras daļu. Nu, kas gan ir “bļaģ”, pavisam nekas – dzeja, publicistika vai dramaturģija – tas ir tikai normāli, jo tā taču runā! Tā taču saka uz ielas, puiši, kas tikko tikuši no mammas un tēta uzraudzības vaļā, un, kojās nokļuvuši, līdz ar pirmajām šņabja pudelēm vai kokteiļu bundžiņām rauj vaļā ne to vien. Tas taču ir kruti!
Mana tante teica – ne visu drīkst ēst un ne visu drīkst runāt. Jā, mēs taču neliksim mutē suņa kaku tikai tāpēc, ka tā nav indīga. Kāpēc tad mēs ļaujam rakstītajā un runātajā ienākt kam līdzīgam un to pat nosaucam par mākslu? Varbūt vēl esam tajā pirmspusaudžu vecumā, kad tā vien gribas parādīt, ka es arī esmu liels un ne no kā nebaidos. Ka nebaidos rupjus vārdus skaļi lietot? Esmu kruts – kūls. Bet varbūt esmu “pī-pī”? Un ne jau tāpēc, ka drosmīgs, bet tāpēc, ka nesaprotu, kur un ko lietot, ka pietrūkst prasmes vai talanta bez necenzētiem vārdiem, bez vulgārismiem runāt par to, kas satrauc, par to, kas plēš sirdi un prātu pušu…
Komentāri