Kad uz Latvijas autoceļiem parādījās pirmie fotoradari, cilvēki neapmierinātību pauda, tos demolējot, aizkrāsojot ar krāsu, izvietojot plakātus un brīdinot par tiem internetā. Arī tagad šoferīši ik pa laikam ievieto brīdinājumu pārējiem par kādu pēkšņi uzradušos pārvietojamo radaru, taču kopumā, šķiet, situāciju esam pieņēmuši un, iespējams, pat novērtējuši kā labu esam.
Fotoradari liek vairāk mobilizēties un pārdomāt to, kā un cik ātri braucam. Lai gan uz zināmiem ceļiem stacionāro fotoradaru izvietojums ielāgots, nenāk par ļaunu uzmest acis spidometram, lai pārliecinātos, ka, būdams aizdomājies, noguris, pārņemts ar kreņķiem vai pļāpājot ar blakussēdētāju, neesi piespiedis gāzes pedāli tā krietnāk.
Valsts policijas mājaslapā pieejama informācija par 2016. gadu, jaunākas informācijas tur nav, taču tajā teikts, ka par stacionāro fotoradaru fiksētajiem ātruma pārkāpumiem 2016.gadā noformēti un pārkāpējiem nosūtīti 97 257 protokoli. Lielākoties, ap 73% gadījumu, šoferi atļauto braukšanas ātrumu pārkāpuši līdz 20 km/h – kopējais pārkāpumu skaits 73 840 no visiem fiksētajiem pārkāpumiem. 22 699 šoferi pārkāpuši atļauto braukšanas ātrumu līdz 30 km/h, kas veido 23% no kopēja pārkāpumu skaita.
Savukārt par pārvietojamo fotoradaru fiksētajiem ātruma pārkāpumiem pagājušajā gadā noformēti un pārkāpējiem nosūtīti 31 254 protokoli. Gandrīz pusē gadījumu, ap 47%, šoferi atļauto braukšanas ātrumu pārkāpuši līdz 20 km/h, savukārt 39% gadījumu šoferi pārsnieguši ātrumu līdz 30 km/h.
Arī uz ceļa Cēsis – Valmiera Beverīnas novadā nesen uzstādīts stacionārais fotoradars, un jāteic, šoferīši ātruma ierobežojumus rūpīgi ievēro, taču, raisoties interesei par to darbību, esmu apvaicājusies, kā tie fiksē pārkāpumu, ja ir bieza migla vai tumsa. Kāds man skaidroja, ka tumsa tiešām netraucē, jo zibspuldzes gaismā viss esot labi saskatāms. Man gan nekad nav nācies šo gaismas uzplaiksnījumu redzēt, taču pagājušajā nedēļā parādījās cerības stariņš. Vēlākā vakara stundā braucu uz Valmieru, un nemaz ne tik tālu no fotoradara kā vējš garām aiztraucās kāds opelītis. Ja es braucu ar ātrumu 90 km stundā, tad tas krietni, krietni pārsniedza šo spidometra atzīmi, taču nekāda gaismas uzplaiksnījuma nebija. Arī “vēja plēstais” šoferis ne mirkli nepiespieda bremzes pedāli, kamēr mēs, pārējie, mierīgā kolonnā braucām Valmieras virzienā, apdzinējs jau bija ļoti tālu mums priekšā.
Sāku domāt, ka, iespējams, manu paziņu lokā nav nemaz tik zinoši speciālisti un tādas zibspuldzes varbūt nemaz nav, jo tehnoloģijas ir tik modernas, ka viss notiek bez zibspuldzēm? Tomēr “Opel” vadītājs tik pārliecinoši aiztraucās mums garām, it kā zinātu, ka par to soda nebūs radars nedarbojas. Tas mani samulsināja vēl vairāk. Rodas jautājums, vai tiešām fotoradara elements ir tikai čauliņa, butaforija? No otras puses, šķiet nesaprātīgi, ka atbildīgās institūcijas, kuras šos dārgos objektus uzstāda, nevēlas – teiksim, kā ir – iekasēt sodus no ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem un atpelnīt ieguldītos līdzekļus.
Komentāri