Pēdējās nedēļas galīgi izsitušās no ikdienas ritma. Tikko beidzās Lieldienas, pareizticīgie nosvinēja tikai svētdien, rīt atkal brīvdiena – darba svētki-, un tūlīt Latvijas neatkarības atjaunošana – valsts svētku trīs dienas.
Brīžam nevar saprast, kad brīvdiena, kad darba diena. Darba devējiem nākas nopietni apdomāt, lai paveiktu plānotos darbus.
Svētki ir jāsvin. Neviens laikam neteiks, ka tie nav vajadzīgi. Svētki noteikti ir vispirms jau katras ģimenes, tad tautas un kultūras neatņemama sastāvdaļa. Kādi tik mums nav svētki, ko nepieminam, negodinām, par ko nepriecājamies. Svētkos taču svarīgākais – būt kopā un priecāties. Senos laikos svētki bija tad, ka pabeigts kāds nozīmīgs darbs, notika kāds pagrieziens dabā.
Neviens jau svētkus neatved no nezin kurienes, un, ja arī tos pārņem no citām tautām, tad tikai no pašiem atkarīgs, vai tie izdosies tādi, kādi noskatīti. Un ne reizi vien iznāk vilties, un beigās secinājums –mēs jau nemākam tā svinēt, mums jau nekas neiznāk.
Jo vairāk brīvdienu, kuras jāpiepilda, jo vairāk jālauza galva, ko darīt. Saturīgi darīt, ne tikai sanākt kopā, pacept desas draugu pulkā, vai Lieldienās pavērot zaķu izdarības tradicionālajā pasākumā. Izdomāt un bagātināt ikdienu tomēr nav nemaz tik grūti. Kaut vai Šūpoļu festivāls Siguldā! Un cilvēki brauc no visas Latvijas, lai redzētu izdomu, īstenotas idejas. Neparastais, neierastais, lūk, tas kultūras un izklaides pasākumu piedāvājumu nogurdinātos ieinteresē.
Aizvadītajās brīvdienās Rundāles novadā pirmoreiz tika svinēti Asfalta svētki. Tie bija veltīti astoņus kilometrus garam ceļa posmam, kura sakārtošanu iedzīvotāji gaidījuši pusgadsimtu. Jauniešus sarīkot svētkus pamudinājis tas, ka paši nesen ieguvuši autovadītāja tiesības un gribas pabraukāties, un vairs nav jābrauc pa to zemes ceļu. Viņiem piebiedrojās vēl trīs nevalstiskās organizācijas, finansiāli atbalstīja uzņēmēji. Jauniešu aicinājumam atsaucās vairāk nekā 150 lieli un mazi novadnieki, un visi kopā saturīgi, jautri pavadīja laiku.
Laikam gan no padomju gadiem iegājies, ka ikvienā vietā svētku un pasākumu rīkošana ir pašvaldības algota kultūras darbinieka ziņā. Tas ir viņa pienākums, lai visi apmierināti, izklaidēti. Un, protams, bez maksas. Taču pareizāk gan būtu, ja pašvaldības iestādes nodarbotos ar valsts nozīmes notikumu atceres un svinēšanas rīkošanu, bet pārējos svētkus – gadskārtas, sarīkojumus dažādām iedzīvotāju grupām – organizētu NVO. Vismaz Pārgaujas novadā ir jau tradīcija, ka regulāras tikšanās pensionāriem rīko pensionāru biedrība “Dzīvotprieks”, bet tradīciju pasākumus Rozulā biedrība “Rozbeķu saime”. Protams, ar pašvaldības atbalstu, bet ne jau uzņemoties paveikt visu organizatorisko un finansēt. Līdzīgi stāsti ir arī citos novados, bet diemžēl maz.
Cik nav dzirdēts, ka ne jau paši svētki ir tie galvenie, būtiskākā ir gatavošanās, līdzdarbošanās. Kāpēc parasti tik daudziem ir tikai viena vēlēšanās – atnākt, apsēsties ērtā krēslā un gaidīt – tagad izklaidējiet mani. Lieki piebilst, bez maksas.
Un te jau sākas stāsts par patērētāju sabiedrību. Par to, ka gribam, lai kāds dara, rīko, tad varbūt, ja iznāks, ja gribēsies, ja nekā cita nebūs, ko darīt, – aiziesim. Un rīkotāji, kultūras darbinieki, saņem pārmetumus – naudu tērējat, bet cilvēki nenāk. Kad ciema ļaudīm prasa, ko jūs gribētu, parastā atbilde ir – nezinu, kaut ko interesantu. Arī valsts svētkos, ja neuzstājas kāds pazīstams mākslinieks, zāles nebūt nav klausītāju un skatītāju pilnas. Kas vienam patīk, cits to nevar ciest. Tā arī ripojam kā vāveres ritenī – svētki ir jāsvin, lai to darītu, kādam jāuzņemas iniciatīva rīkot. Un no atbildības aizbēgt ir daudz vienkāršāk nekā to uzņemties.
Rīt Darba svētki. Daudziem – vienkārši brīvdiena. Nav arī dzirdēts, ka tiktu rīkoti kādi pasākumi. Latvijā šie svētki pirmoreiz notika 1893. gadā Liepājā. 1904. gada 1. maijā pirmoreiz Latvijā tika uzvilkti sarkanie karogi ar revolūcijas lozungiem. 1905. gadā pirmoreiz svinēšanā piedalījās arī lauku ļaudis. Padomju gados 1. maija demonstrācijas izvērtās par raibiem un skaļiem svētkiem. Mūsdienās daudzās valstīs šajā dienā notiek skaļas demonstrācijas, kurās iedzīvotāji pieprasa ekonomikas attīstības veicināšanu, lielākas algas un sociālās garantijas. Vai tie nav svētki, kas saturīgi būtu jāorganizē arodbiedrībām un citām NVO? Ja jau brīvdienas datumam uzmanību nepievērš pat tie, uz kuriem tas vistiešākajā mērā attiecas, varbūt šo dienu nemaz nevajag brīvdienu. Ir tik daudz dažādu starptautiski atzīmējamu dienu, kuras ir parastas darba dienas. Tā, redz, ar to svinēšanu!
Komentāri